Pāvests: dženderisma ideoloģija – mūsdienu vislielākais drauds
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Aicinājumu antropoloģijas un pētniecības centra rīkotās tikšanās mērķis bija aplūkot un novērtēt katra aicinājuma antropoloģisko dimensiju. Pāvests to atgādināja savā uzrunā. Viņš uzsvēra, ka tas attiecas uz kādu elementāru un fundamentālu patiesību, kas mums šodien ir jāatklāj visā tās skaistumā: “Cilvēka dzīve ir aicinājums”. Ikviens no mums ir aicināts. Tas attiecas gan uz lielajām izvēlēm, kas skar dzīves stāvokli, gan arī uz lēmumiem dažnedažādās dzīves situācijās. Mēs sevi īstenojam klausoties un daloties ar citiem kopējā labuma labā. Runājot par dženderisma ideoloģijas briesmām, Francisks darīja zināmu, ka ir pieprasījis pētīt šo jautājumu.
Cilvēka dzīve ir aicinājums. Pāvests norādīja, ka šis atklājums liek mums iziet no noslēgtības sevī un paraudzīties uz sevi kā uz personu attiecībās. Mēs esam radīti attiecībām. Tā ir ļoti svarīga antropoloģiska patiesība, jo pilnībā atbilst mūsu sirds ilgām pēc piepildījuma un laimes. Mūsdienās to cenšas aizmirst vai aizēnot, riskējot reducēt cilvēku uz viņa materiālajām vai primārajām vajadzībām, it kā viņš būtu objekts bez sirdsapziņas un gribas, ko dzīve vienkārši velk līdzi kā kāda mehānisma daļu.
Taču vīrietis un sieviete ir Dieva radīti. Viņi ir veidoti pēc Radītāja attēla, tas ir, viņi nes sevī ilgas pēc mūžības un laimes, ko pats Dievs iesēja viņu sirdīs un ko viņiem ir jāīsteno caur savu aicinājumu. Francisks paskaidroja, ka tāpēc mūsos valda zināma veselīga spriedze, ko mēs nekad nedrīkstam apslāpēt: mēs esam aicināti uz laimi, dzīves pilnību, uz kaut ko lielu, kam Dievs mūs ir paredzējis. Mūsu dzīve nav nejaušība. Neviena cilvēka dzīve nav nejaušība. Mūsu esamība pasaulē nav tīrās nejaušības rezultāts, bet mēs esam daļa no mīlestības plāna, un mēs esam aicināti iziet no sevis un to īstenot – sev un citiem.
Lai gan ir taisnība, ka katram no mums ir sava misija, tomēr jāņem vērā, ka tas nav mums uzticēts ārējs uzdevums, bet gan dimensija, kurā ir iesaistīta visa mūsu būtība, mūsu kā vīrieša un sievietes, kas ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības, struktūra – skaidroja Svētais tēvs. Mums ir ne tikai uzticēta misija, bet katrs no mums ir misija. Tas, kurš mīl, sāk kaut ko darīt, kustās, iziet no sevis, dāvā sevi citiem, veido attiecības, kas rada dzīvību. Pāvests uzsvēra, ka Dieva mīlestībai neviens nav nederīgs vai nenozīmīgs. Citējot kardināla Ņūmena vārdus, Francisks sacīja: “Nav svarīgi, vai es esmu bagāts vai nabags, cilvēku nievāts vai cienīts: Dievs mani pazīst un sauc mani vārdā. Viņš man uzticēja uzdevumu, kādu nav uzticējis nevienam citam. Man ir sava misija. Es savā ziņā esmu vajadzīgs Viņa nodomu īstenošanai. Dievs mani neradīja bez vajadzības. Es darīšu labu, es darīšu Viņa darbu”.
Tikšanās noslēgumā Francisks klātesošajiem vēlēja būt uzticīgiem. Svētais Gars prasa, lai mēs būtu uzticīgi. Taču uzticība saistās ar risku. Mums ir drosmīgi jāiet uz priekšu un jāmeklē Dieva griba. Svētais tēvs arī novēlēja nezaudēt humora izjūtu.
