Pāvests izceļ Akvīnas Toma ietekmi uz sociālo zinātņu attīstību
Inese Šteinerte, Jānis Evertovskis - Vatikāns
Kas kopīgs vienam no visievērojamākajim teologiem Baznīcas vēsturē ar sociālo zinātņu attīstību? “Bez šaubām, svētais Toms nebija pievērsies sociālajām zinātnēm, kādas tās izprotam šodien,” atzīmē pāvests, “tomēr, ar savām studijām viņš bija sociālo zinātņu priekštecis, jo apzinājās, ka cilvēks, būdams Dieva radība, pārstāv “viscēlāko, kas rodams visā universā”. Tieši tā Akvīnas Toms apgalvo savā “Summā”. Kopš brīža, kad viņš uzsvēra, ka Dievs ir “patiesība un gaisma, kas apgaismo katru saprašanu” un, ka tāpēc “prātam nevar būt nekādu būtisku pretrunu starp atklāto un apslēpto patiesību”, tad izriet, ka “garīgie labumi ierindojas pirms materiālajiem labumiem, un ka sabiedrības kopējais labums ierindojas pirms individuālā labuma”.
Pāvests izceļ Eņģeļu doktora uzmanību, ko viņš veltījis taisnības jautājumiem. Tā īpaši atspoguļojas “Komentāros” un liecina par viņa ietekmi uz mūsdienu morālo un juridisko domu. Akvīnas Toms norāda uz “cilvēka personas cieņu un vienotību”. Tā kā cilvēks sastāv no miesas, viņš pieder materiālajai pasaulei un tā kā ir apveltīts ar “garīgo dvēseli”, tad līdz ar to pieder garīgajai pasaulei. Cilvēks ir radība, kas ir spējīga atšķirt patieso no nepatiesā, labo no ļaunā. Šī iedzimtā spēja atšķirt patieso no nepatiesā, labo no ļaunā un ar mīlestību rīkoties tā, lai sasniegtu savu beidzamo mērķi, – spēja, ko sauc par “dabisko likumu”, nav nekas cits, kā Dieva ielietā prāta gaisma mūsos. Pateicoties tai, mēs zinām, kas mums ir jādara un no kā jāizvairās. Šo gaismu un šo likumu Dievs mums deva Radīšanas brīdī.
Pāvests norādīja, ka šeit slēpjas “Summas” autora modernā doma, jo šodien ir svarīgi piešķirt jaunu skatījumu tam, ko Toms sauc par “dabisko noslieci pazīt patiesību par Dievu un dzīvot sabiedrībā” ar mērķi “veidot sociālo domu un politiku, kas nevis aizšķērso, bet veicina indivīdu un tautu autentisku attīstību”. Eņģeļu doktora ticība dabiskajam likumam, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, var sniegt “svaigas un vērtīgas idejas mūsu globalizētajai pasaulei, kurā dominē juridiskais un kazuistiskais pozitīvisms”, arī tad, ja tas “turpina meklēt stiprus pamatus taisnīgai un cilvēciskai sociālajai kārtībai”.
Būdams kristīgs domātājs, Akvīnas Toms māca, ka Baznīca, kas ir Kristus miesa, un kurai ir aicināta piederēt visa cilvēce, ir saņēmusi žēlastības pilnību. Toma izpratnei par šo pestījošās žēlastības izliešanu un dažādajiem veidiem, kā šī žēlastība tiek dota Kristus mistiskās miesas veidošanai, ir liela nozīme, lai izprastu stabilas sociālās kārtības dinamiku, kas balstīta uz izlīgšanu, solidaritāti, taisnīgumu un rūpēm citam par citu. Šeit Francisks citēja Benediktu XVI, kurš enciklikā “Caritas in Veritate” apgalvo, ka vīrietis un sieviete, būdami Dieva mīlestības objekts, savukārt, kļūst par mīlestības subjektiem, kas ir aicināti atspoguļot šo mīlestību un aust mīlestības audeklus kalpojot taisnībai un kopējam labumam. Francisks atzīmē, ka “saņemtas un dāvātas mīlestības” dinamika ir likusi pamatus Baznīcas sociālajai mācībai, kuras mērķis ir iepazīt, kādā veidā “Pestīšanas sociālos labumus darīt redzamus vīriešu un sieviešu dzīvē”.
Pāvests Francisks vēstuli noslēdz ar Gavēņa laika cienīgu domu, ka garīgās pārdomas vienmēr vajadzētu vienot ar praktisku kristīgās mīlestības apliecinājumu. “Šajos mana pontifikāta gados,” viņš raksta, “esmu centies lielu uzmanību veltīt kāju mazgāšanas žestam”, kas “ir Kalna svētību daiļrunīgs simbols” un “to konkrēta izteiksme žēlsirdības darbos”. Jo “Jēzus zināja, ka tad, kad ir jāiedvesmo cilvēka sirds, piemēri ir svarīgāki par vārdu plūdiem”.
