Pāvests izceļ trauslo cilvēku nozīmi Dieva valstības sludināšanā

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Lai pieņemtu vājākos brāļus un māsas, ir nepieciešams, lai arī es justos trausls un kā tādu mani pieņemtu Kristus. Viņš vienmēr ir pirms mums: Viņš izvēlējās būt trausls, līdz pat savām ciešanām. Viņš pieņēma mūsu trauslumu, lai, pateicoties Viņam, mēs darītu tāpat.”

Pāvests atzīmēja, ka noenkuroties Evaņģēlijā, Jēzū, ir veids, kā izvairīties no operatīvisma, kam nav nekā kopīga ar kristīgo tuvākmīlestību. Jēzus saviem mācekļiem nemācīja plānot slimnieku un nabadzīgo aprūpi. Jēzus, pats atrazdamies trauslāko ļaužu vidū, tādam pašam dzīves stilam vēlējās audzināt savus mācekļus. Runājot par kristīgo tuvākmīlestību, Svētais tēvs norādīja:

“Mums trauslums nedrīkst nozīmēt “politiski korektu” tematu, vai labu darbu organizēšanu vien. Saku to, jo risks, diemžēl, pastāv, un tas vienmēr var ievielināt slazdos, neraugoties uz labo gribu. Trauslums var kļūt par kategoriju, cilvēki par indivīdiem “bez sejas”, kalpojums par sava darba pārdošanu. Īpaši tas var gadīties lielajās un strukturētajās realitātēs, bet izslēgtas nav arī mazākās.”

Francisks atgādināja, ka nabadzīgie, trauslie cilvēki nav objekti, tie ir subjekti, kopā ar Jēzu viņi ir Dieva valstības sludināšanas virzošais spēks. Romas bīskaps izcēla kopienas nozīmi, lai “vienkāršībā un pateicībā” dalītos apslēpto Evaņģēlija liecinieku stāstos. Viņš minēja tādus piemērus, kā Bartimejs, aklais no Jerikas, kā arī Magdalēna. Tie ir daži piemēri starp daudzajiem, kuri varētu liecināt par to, kā piedalīties Augšāmcelšanās priekā. Pāvests apliecināja, ka tad, ja trauslos sabiedrības locekļus pieņemam ar Kristus žēlastību un Viņa stilu, tie var kļūt par Evaņģēlija klātbūtni ticīgo kopienā un visā sabiedrībā.