Pāvests Lieldienu vigīlijā: Kunga Pasha – tie ir dzīvo svētki
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Euharistijas svinībās piedalījās 6 tk. ticīgo. Iesākoties dievkalpojumam, bazilika grima tumsā. Kā jau ierasts, šajā vakarā tika svētīta uguns un aizdegta Lieldienu svece. Nesot to pretī altārim un trešo reizi dziedot vārdus “Lumen Christi” (Kristus gaisma), dievnamā iedegās spoža gaisma, tādējādi simbolizējot gaismas uzvaru pār tumsu, pāreju no nāves uz dzīvību. Šī gaisma ir pats Kristus, augšāmcēlies Kristus, kurš uzvarēja grēka un nāves tumsu, un, kā homīlijā sacīja Svētais tēvs, “atvēra jaunu lappusi cilvēces vēsturē”.
Svēto Misi koncelebrēja 34 kardināli, 25 bīskapi un 200 priesteri. Tās laikā Francisks astoņiem katehumeniem no Itālijas, Albānijas, Japānas un Dienvidkorejas piešķīra Kristības sakramentu.
Homīlijā pāvests aplūkojas divus mirkļus, kas saskatāmi Marka evaņģēlija stāstā, un kuros mums atklājas Lieldienu prieks.
Homīlijas pilnais teksts (tulkoja m. Silvija Krivteža):
Agrā rītausmā sievietes dodas pie kapa, bet viņās ir palikusi nakts tumsa. Lai gan ir ceļā, viņas joprojām stāv uz vietas: viņu sirdis ir palikušas krusta pakājē. Lielās piektdienas asaru aptumšotas, viņas ir ciešanu paralizētas, ieslēgtas sajūtā, ka viss ir beidzies, ka Jēzus lietai ir uzvelts liels akmens. Tieši šis akmens ir viņu domu centrā. Tāpēc viņas runā savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?" (Mk 16, 3). Taču, kad sievietes ierodas pie kapa, viņas pārsteidz neparasts spēks, kāds piemīt Lieldienām. "Un ieskatoties," teikts tekstā, "viņas redzēja, ka akmens novelts, jo tas bija ļoti liels" (Mk 16, 4).
Pārdomāsim, dārgie brāļi un māsas, par šiem diviem mirkļiem, kas mūs ieved nedzirdētā Lieldienu priekā: vispirms sievietes satrauktas jautā, kas novels akmeni, bet tad, ieskatoties, viņas pamana, ka tas jau ir novelts.
Vispirms, kas attiecas uz pirmo mirkli, rodas jautājums, kas nomāc viņu sāpju plosītās sirdis: kas novels akmeni no kapa? Šis akmens pauž Jēzus dzīves beigas, kas apglabāta nāves naktī. Viņš, Dzīvība, kas nāca pasaulē, tika nonāvēts; Tas, kurš atklāja Tēva žēlsirdīgo mīlestību, nesaņēma līdzjūtību; Viņš, kas atbrīvoja grēciniekus no soda nastas, tika notiesāts uz nāvi pie krusta. Miera Princis, kas izglāba laulības pārkāpēju no akmeņu nežēlīgā niknuma, guļ apglabāts aiz liela akmens. Šis akmens, būdams nepārvarams šķērslis, simbolizēja to, ko sievietes nesa savās sirdīs, viņu cerības beigas: viss pret to sašķīda, ar traģisku sāpju tumšo noslēpumu, kas tām liedza piepildīt viņu sapņus.
Brāļi un māsas, tas var notikt arī ar mums. Dažkārt mēs jūtam, ka ieeju mūsu sirdī apgrūtina kapa akmens, kas slāpē dzīvību, dzēšot paļāvību, ieslogot mūs baiļu un rūgtuma kapā, nobloķējot ceļu uz prieku un cerību. Tie ir "nāves akmeņi", kas atrodas mūsu ceļā visās tajās dzīves pieredzēs un situācijās, kas mums atņem entuziasmu un spēku iet tālāk: ciešanās, kas mūs skar, un mums tuvu cilvēku nāves gadījumos, kas mūsos atstāj nospiedošu tukšumu; neveiksmēs un bailēs, kas neļauj mums darīt to labo, kas mums ir dārgs; visos noslēgtības brīžos, kas mūsos kavē dāsnuma impulsu un neļauj mums atvērties mīlestībai; egoisma un vienaldzības mūros, kas vājina centienus veidot cilvēkam piemērotas taisnīgākas pilsētas un sabiedrības; visās ilgās pēc miera, ko sagrauj naida nežēlība un kara brutalitāte. Kad mēs piedzīvojam šīs vilšanās, mums rodas sajūta, ka ļoti daudziem sapņiem ir lemts tikt sagrautiem, un arī mēs ar bažām sev jautājam: kas novels akmeni no kapa?
Bet tās pašas sievietes, kuru sirdīs bija tumsa, liecina par kaut ko neparastu: kad viņas ieskatījās, ieraudzīja, ka akmens jau bija novelts, neraugoties uz to, ka tas bija ļoti liels. Lūk, Kristus Pasha, lūk, Dieva spēks: dzīvības uzvara pār nāvi, gaismas triumfs pār tumsu, cerības atdzimšana uz sakāves gruvešiem. Tas ir Kungs, neiespējamo lietu Dievs, kas novēla akmeni uz visiem laikiem un sāka atvērt mūsu sirdis, lai cerībai nebūtu gala. Tāpēc arī mums ir jāskatās uz Viņu.
Tad seko otrais mirklis: skatīsimies uz Jēzu. Viņš, pieņēmis mūsu cilvēcību, nokāpa nāves bezdibenī un to caurstrāvoja ar savas dievišķās dzīves spēku, dāvājot bezgalīgu gaismu katram no mums. Tēva augšāmcelts savā miesā, Viņš Svētā Gara spēkā mūsu miesā atvēra jaunu lappusi cilvēces vēsturē. No šī brīža, ja mēs ļausim Jēzum ņemt mūs aiz rokas, tad nevienai sakāves un ciešanu pieredzei, lai cik sāpīga tā arī mums būtu, nepiederēs pēdējais vārds attiecībā uz mūsu dzīves jēgu un likteni. No šī brīža, ja ļausim, lai Augšāmcēlušais mūs pievelk pie sevis, neviena neveiksme, nekādas ciešanas, neviena nāve nevarēs apturēt mūsu ceļojumu uz dzīves pilnību. No šī brīža "mēs, kristieši, sakām, ka šim stāstam (..) ir jēga, kas aptver visu, jēga, ko vairs neaizēno absurds un tumsa (..) jēga, kuru mēs saucam par Dievu (..) Uz Viņu plūst visi mūsu pārvērtību ūdeņi; tie nenogrimst nebūtības un absurda bezdibenī (..), jo Viņa kaps ir tukšs, un Viņš, kas bija miris, ir parādījies kā dzīvs" (K. Rahner, Che cos'è la risurrezione? Meditazioni sul Venerdì santo e sulla Pasqua, Brescia 2005, 33-35).
Brāļi un māsas, Jēzus ir mūsu Pasha. Viņš ir tas, kurš ļauj mums pāriet no tumsas uz gaismu, kurš Sevi ir saistījis ar mums uz visiem laikiem un glābj mūs no grēka un nāves bezdibeņa, iekļaujot mūs gaišajā piedošanas un mūžīgās dzīves straumē. Brāļi un māsas, pacelsim acis uz Viņu, pieņemsim savā dzīvē Jēzu, dzīvības Dievu, atjaunosim šodien savu "jā" Viņam, jo neviens akmens nespēs nomākt mūsu sirdis, neviens kaps nespēs ieslēgt dzīves prieku, neviena neveiksme nespēs mūs nolemt izmisumam. Brāļi un māsas, pacelsim savas acis uz Viņu un lūgsim, lai Viņa augšāmcelšanās spēks atbrīvo mūs no akmeņiem, kas nomāc mūsu dvēseles. Pacelsim savas acis uz Augšāmcēlušos Kungu un sekosim Viņam pārliecībā, ka mūsu gaidu un nāves vistumšākajās dzīlēs jau ir mūžīgā dzīvība, ko Viņš nāca mums nest.
Māsa, brāli, dārgie, lai šajā naktī, šajā svētajā naktī tava sirds pārplūst priekā! Dziedāsim kopā par Jēzus augšāmcelšanos: "Dziediet, dziediet visi, dziediet upes un līdzenumi, tuksneši un kalni (..) Dziediet dzīvības Kungam, kas augšāmcēlies no kapa, spožāks par tūkstošiem saules staru. Ļaunuma salauztās un netaisnības nomocītas zemes, tautas bez savas vietas, mocekļu tautas, dzeniet prom šajā naktī bezcerības dziesminiekus. Sāpju vīrs vairs nav cietumā: Viņš ir sagrāvis mūrus, Viņš steidzas pie jums. Lai tumsā atskan negaidīts sauciens: Viņš ir dzīvs, Viņš ir augšāmcēlies! Un jūs, brāļi un māsas, mazi un lieli (..), kam grūti dzīvot, kas jūtaties necienīgi dziedāt (..) lai jūsu sirdis caurstrāvo jauna liesma, lai jauns svaigums caurstrāvo jūsu balsi. Tā ir Kunga Pasha, - brāli un māsa, - tie ir dzīvo svētki" (J-Y. Quellec, Dieu face nord, Ottignies 1998, 85-86).
