Francisks: esiet līdzās tiem, kurus izvagojušas ciešanu rētas

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Savā uzrunā Svētais tēvs pievērsās stigmātu nozīmei brāļu franciskāņu un visu kristiešu dzīvē. Stigmāti atgādina par sāpēm, ko Kungs Jēzus izcieta par cilvēces pestīšanu. Taču reizē tie ir neparasts Lieldienu uzvaras simbols. Tieši caur Kristus rētām, kā pa kanāliem, plūst pie mums Krustāsistā žēlsirdība.

Kristiešiem stigmāti kalpo kā atgādinājums par Kristības sakramentu un piederību dzīvajai Baznīcas Miesai. Tā nav nomināla, bet reāla piederība – uzsvēra pāvests. Baznīcas mīlestības kopībā katrs no mums atklāj, kas viņš ir. Mēs esam mīļotie, svētītie, samierinātie Dieva bērni. Mēs esam sūtīti liecināt par žēlastības brīnumu darbiem un būt par brālības ieraugu. Mēs, kristieši, esam aicināti īpaši vērsties pie “stigmatizētajiem”, kurus sastopam savā ceļā – pie tiem, kurus dzīve ir “iezīmējusi”, kuri nes ciešanu vai pārciesto netaisnību, vai pieļauto kļūtu iecirstās rētas.

Svētā Franciska sekotāji ar savu nabadzību garā un sevis atdevi Dievam ir aicināti pazemīgi “atjaunot cilvēku siržu namus”. Atzīstot, ka franciskāņi ir labi biktstēvi, pāvests viņus aicināja piedot visu un vienmēr. “Dievs nekad nepagurst piedot”, viņš atgādināja. “Mēs pagurstam lūgt piedošanu. Taču jūs vienmēr piedodiet”.

Asīzes Francisks, nesot savā sirdī un miesā krustu, māca piedot un visu pieņemt ar pateicību. Pāvests aicināja franciskāņus atgriezties pie tā, kas viņu kalpošanā ir pats būtiskākais, proti, būt dziedināšanas, prieka un brālības izplatītājiem.

Kā stigmātu saņemšanas piemiņas dienu pāvests Siksts V ierakstīja Romas martiroloģijā 17. septembri, taču pāvests Pāvils V paplašināja šos svētkus universālās Baznīcas līmenī. Svētais Asīzes Francisks saņēma stigmātus Alvernas kalnā 1224. gada 14. septembrī.

Pāvests Francisks aicināja franciskāņu brāļus būt Dieva valstības lieciniekiem ļaužu vidū un cerības praviešiem, kuri atklāj savām kopienām, Baznīcai un pasaulei kaut nedaudz no tās lielās mīlestības, kas lika Jēzum atdot par mums pie krusta savu dzīvību. Tikšanās noslēgumā Romas bīskaps kopā ar brāļiem nolasīja svētajam Franciskam veltītu lūgšanu:

Svētais Francisk,

Krustāsistā mīlestības miesā un garā ievainotais vīrs,

mēs raugāmies uz tevi, kas esi svētām stigmām izrotāts,

lai mācītos mīlēt Kungu Jēzu,

brāļus un māsas ar tavu mīlestību, ar tavu dedzību.

Ar tevi ir vieglāk kontemplēt un sekot

nabadzīgajam un krustā sistajam Kristum.

Dāvā mums, Francisk,

savas ticības svaigumu,

savas cerības drošību,

savas mīlestības maigumu.

Aizbildini par mums,

lai mums būtu saldi nest dzīves nastas

un lai pārbaudījumos mēs varētu piedzīvot

Tēva maigumu un Gara balzāmu.

Lai mūsu brūces dziedē Kristus Sirds,

lai mēs, tāpat kā tu, kļūtu par žēlsirdības lieciniekiem,

žēlsirdības, kas turpina dziedināt un atjaunot to dzīvi,

kuri vaļsirdīgi viņu meklē.

Ak, Francisk, kas tapi līdzīgs Krustāsistajam,

dari, lai tavi stigmāti būtu mums un pasaulei

dzīvības un augšāmcelšanās spožās zīmes,

lai tie parāda jaunus miera un izlīgšanas ceļus. Āmen.