Taisnīgums – miera nosacījums un pretlīdzeklis korupcijai
Dārgie brāļi un māsas, priecīgas Lieldienas, labdien!
Šodien runāsim par otro no četriem galvenajiem tikumiem - taisnīgumu. Tas ir sociālais tikums par excellence. Katoliskās Baznīcas katehisms to definē šādi: "Taisnīgums ir morāliskais tikums, kam raksturīga pastāvīga un noturīga griba atdot Dievam un tuvākajam to, kas tiem pienākas" (1807). Tas ir taisnīgums. Norādot uz taisnīgumu, bieži tiek citēts arī tā moto: "unicuique suum – tas ir, atdot katram to, kas viņam pienākas". Tas ir juridisks tikums, kas regulē pareizas attiecības starp personām.
Taisnīgums alegoriski tiek attēlots ar svariem, jo tā mērķis ir "izlīdzināt svaru kausus" starp cilvēkiem, īpaši, ja draud kāda nelīdzsvarotība, kā arī panākt, lai pret katru cilvēku sabiedrībā izturētos atbilstoši viņa cieņai. Jau senie garīgie vadītāji mācīja, ka taisnīguma tikuma praktizēšanā svarīga ir arī laipnība, cieņa, pateicība, pieklājība, godīgums: tikumi, kas veicina mierīgu līdzāspastāvēšanu starp cilvēkiem. Taisnīgums ir tikums, kas nodrošina cilvēku labu sadzīvošanu.
Mēs zinām, ka taisnīgums ir mierīgas līdzāspastāvēšanas priekšnoteikums, ka pasaulē bez tiesību ievērošanas nebūtu iespējams dzīvot, tā līdzinātos džungļiem. Bez taisnīguma nav miera. Ja netiek ievērots taisnīgums, rodas konflikti. Ja nav taisnīguma, tiek sankcionēta spēcīgāko varas ļaunprātīga izmantošana pār vājākajiem, un tas nav taisnīgi.
Taisnīgums ir tikums, kas darbojas gan lielās, gan mazās lietās: tas attiecas ne tikai uz tiesu zālēm, bet arī uz ētiku visās dzīves jomās. Visā mūsu ikdienas dzīvē. Taisnīgums palīdz veidot sirsnīgas attiecības ar citiem, izpildīt Evaņģēlija bausli, saskaņā ar kuru kristiešu runai jābūt: "Jā, jā; nē, nē. Kas vairāk par to, ir no ļauna" (Mt 5, 37). Puspatiesības, viltīgi izteikumi ar mērķi maldināt tuvāko, insinuācijas, kas slēpj patiesos nodomus, nav ar taisnīgumu saskanīga attieksme. Taisnīgs cilvēks ir godīgs, vienkāršs un sirsnīgs, viņš nenēsā maskas, bet atklāj sevi tādu, kāds viņš ir, vienmēr runā patiesību. Viņa lūpās bieži skan vārds "paldies", jo apzinās, ka, lai arī kā mēs censtos būt dāsni, mēs vienmēr paliekam parādā saviem līdzcilvēkiem. Ja mēs mīlam, tas ir arī tāpēc, ka mūs vispirms mīlēja.
Tradīcijā ir neskaitāmi apraksti par taisnīgu cilvēku. Apskatīsim dažus no tiem. Taisnīgs cilvēks ciena likumus un respektē tos, zinot, ka tie ir barjera, kas mazos un neaizsargātos pasargā pret vareno augstprātību. Taisnīgs cilvēks rūpējas ne tikai par savu labklājību, bet arī vēlas visas sabiedrības labumu. Tāpēc viņš nepakļaujas kārdinājumam domāt tikai par sevi un kārtot savas lietas, it kā tās būtu vienīgās, kas pastāv pasaulē. Taisnīguma tikums skaidri norāda, ka man nevar būt patiesa labuma, ja vien tas nav arī visu labums.
Tāpēc taisnīgs cilvēks uzmana savu rīcību, lai tā nekaitētu citiem: ja ir kļūdījies, viņš atvainojas. Taisnīgs cilvēks vienmēr atvainojas. Dažās situācijās viņš spēj upurēt savu personīgo labklājību citu cilvēku labā. Viņš vēlas sakārtotu sabiedrību, kurā cilvēki piešķir spožumu amatam, nevis otrādi. Viņam patīk atbildība, un viņš ir likuma varas atbalsta un veicināšanas piemērs. Tas ir ceļš uz taisnīgumu, efektīvs pretlīdzeklis korupcijai. Cik svarīgi ir izglītot cilvēkus, īpaši jauniešus, lai veicinātu tiesiskuma kultūru! Tas palīdzēs iznīdēt korupcijas vēzi un izskaust noziedzību.
Taisnīgs cilvēks izvairās arī no kaitīgas rīcības, piemēram, apmelošanas, nepatiesas liecināšanas, krāpšanas, augļošanas, izsmiekla, negodīguma. Viņš tur doto vārdu, atdod to, ko aizņēmies, taisnīgi samaksā strādniekiem, uzmanās, lai neizdarītu neapdomīgus spriedumus pret savu tuvāko, aizstāv citu cilvēku reputāciju un viņu labo vārdu.
Neviens no mums nezina, vai pasaulē ir daudz taisnīgu cilvēku, vai tie ir reti kā dārgas pērles. Tie noteikti ir cilvēki, kas nes žēlastību un svētības gan sev, gan pasaulei, kurā viņi dzīvo. Šie cilvēki nav zaudētāji salīdzinājumā ar tiem, kas ir "viltīgi un izveicīgi", jo, kā teikts Svētajos Rakstos: "Kas meklē taisnību un labestību, tas atrod dzīvību un godību" (Sak 21, 21). Taisnīgie nav morālisti, kas valkā cenzora drēbes, bet godīgi cilvēki, kas "alkst un slāpst pēc taisnības" (Mt 5, 6), sapņotāji, kas ilgojas pēc vispārējas brālības. Un mums visiem ļoti vajadzīgs šis sapnis, īpaši šodien.
(Tekstu tulkoja Silvija Krivteža)
