Francisks: izbeigsim karu, bērniem vajadzīgas mājas, nevis kapi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vēstījumā, kas tika nosūtīts televīzijas kanālam Al Arabiya, pāvests saka: “Šogad ir skaista sakritība, jo islāma svētais mēnesis noslēdzas dažas dienas pēc Lieldienām, kas kristiešiem ir vissvarīgākie svētki. Taču šis priecīgais notikums, kas liek pacelt acis uz debesīm un pielūgt “žēlsirdīgo un visvareno” Kungu (Nostra Aetate, 3), stipri kontrastē ar skumjām par to, ka svētītajās Tuvo Austrumu zemēs plūst asinis”.
Francisks atgādina, ka Dievs ir miers, un Viņš grib mieru. Tas, kurš Viņam tic, nevar nepretoties karam, kas konfliktus nevis atrisina, bet vēl vairāk saasina. “Es nekad nebeigšu atkārtot”, viņš uzsver, “ka karš vienmēr nes tikai sakāvi: tas ir ceļš, kam nav mērķa; tas nepaver perspektīvas, bet iznīcina cerību”. Pēc tam viņš turpina:
“Es esmu noraizējies par konfliktu Palestīnā un Izraēlā: lai Gazas joslā, kur valda humanitārā katastrofa, tiktu nekavējoties izbeigta karadarbība; lai palestīniešu tautu, kas tik ļoti cieš, sasniedz palīdzība; lai tiek atbrīvoti oktobrī nolaupītie ķīlnieki! Un es domāju par nomocīto Sīriju, Libānu, visiem Tuvajiem Austrumiem: neļausim uzliesmot naida liesmām, ko pastiprina nāvējošie bruņošanās sacensības vēji! Neļausim karam izplatīties! Apstādināsim ļaunuma inerci!”
Pāvests apliecina, ka domā par ģimenēm, jauniešiem, strādniekiem, veciem cilvēkiem un bērniem. “Es esmu drošs”, viņš saka, “ka viņu sirdīs, parasto ļaužu sirdīs mīt lielas ilgas pēc miera, un ka, pieaugošās vardarbības priekšā, viņu acīs riešas asaras un no viņu mutes izskan viens vārds: «Pietiek». Pietiek! – arī es atkārtoju – tiem, uz kuru pleciem gulstas smagas atbildības nasta par nācijām: pietiek, apstājieties! Lūdzu, pārtrauciet ieroču troksni un padomājiet par bērniem, par visiem bērniem kā par savējiem. Skatīsimies visi uz nākotni ar bērnu acīm. Viņi nejautā, kurš ir ienaidnieks, kas jāiznīcina, bet gan, kas ir draugi, ar kuriem kopā rotaļāties; viņiem vajag mājas, parkus un skolas, nevis kapus un bedres!”
Vēstījuma noslēgumā Francisks norāda, ka cerības asni izaugs no naida tuksnešiem tikai tad, ja mēs pratīsim augt kopā, plecu pie pleca; ja pratīsim cienīt citu uzskatus; ja pratīsim atzīt ikvienas tautas tiesības uz eksistenci un ikvienas tautas tiesības uz savu valsti; ja pratīsim dzīvot mierā, nevienu nedemonizējot. “Es tam ticu un ceru”, viņš apliecina, “un kopā ar mani arī kristieši, kas daudzu grūtību apstākļos dzīvo Tuvajos Austrumos: es viņus skauju un iedrošinu, lūdzot, lai viņiem vienmēr un visur būtu tiesības un iespēja brīvi apliecināt savu ticību, kas pauž mieru un brālību”.
