Kur mums meklēt dzīves piepildījumu?
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Baznīca Lieldienu otrajā svētdienā jau 21 gadu svin Dieva Žēlsirdības svētkus. Tos iedibināja svētais Jānis Pāvils II. Pāvests Francisks šajā dienā skaidroja, kā mēs varam iemantot dzīvību, norādot, ka tam pastāv vairāki veidi.
Piemēram, ir tādi, kuri savā dzīvē tikai drudžaini skrien, lai visu ko baudītu un iemantotu – norādīja Svētais tēvs. Viņiem galvenais ir ēšana un dzeršana, izklaidēšanās, naudas un mantas krāšana, jaunu un spēcīgu emociju piedzīvošana utt. Šis ceļš no pirmā acu uzmetiena šķiet patīkams, taču tas nepiepilda sirdi. Tā nevar “iemantot dzīvību”, jo dzīšanās pēc baudas un varas nesniedz laimi. Daudzi eksistences aspekti – piemēram, mīlestība, neizbēgamā sāpju pieredze, ierobežotība un nāve – paliek bez atbildes. Un tad paliek nepiepildīts sapnis, kas ir mums visiem: cerība dzīvot mūžīgi, būt bezgalīgi mīlētiem. Evaņģēlijs saka, ka šī dzīvības pilnība, uz kuru katrs no mums ir aicināts, īstenojas Jēzū: Viņš ir tas, kurš mums dod dzīvības pilnību. Taču kā mēs varam tai piekļūt? Kā to piedzīvot? – jautāja Francisks.
Paskatīsimies, kas notika ar Jēzus mācekļiem. Viņi pārdzīvo savas dzīves vistraģiskāko laiku: pēc ciešanu dienām viņi, nobijušies un nomākti, ir ieslēgušies Pēdējo Vakariņu namā. Augšāmcēlušais ierodas viņu vidū un parāda savas brūces. “Tās bija ciešanu un sāpju zīmes, tās varēja izraisīt vainas apziņu”, sacīja pāvests, “tomēr kopā ar Jēzu tās kļūst par žēlsirdības un piedošanas kanāliem. Tādējādi mācekļi redz un reāli piedzīvo, ka ar Jēzu dzīvība vienmēr uzvar, ka nāve un grēks ir uzvarēti. Un viņi saņem Viņa Gara dāvanu, kas dāvā viņiem jaunu dzīvi, kā mīļotiem bērniem, kas ir prieka, mīlestības un cerības caurstrāvota”.
Šajā sakarā Svētais tēvs uzreiz jautāja: “Vai jums ir cerība?” Viņš mudināja ikvienu uzdot sev jautājumu: “Kā ir ar manu cerību?” Apkopojot atbildi uz iepriekš izvirzīto jautājumu par to, kā iemantot dzīvību, pāvests norādīja, ka pietiek, lai mēs ik dienas pievērstu savu skatienu krustā sistajam un augšāmcēlušajam Jēzum, satiktu Viņu sakramentos un lūgšanā, atzītu, ka Viņš ir klātesošs, ticētu Viņam, ļautu Viņam pieskarties mums ar savu žēlastību, sekotu Viņa paraugam un piedzīvotu prieku, mīlot tā, kā mīl Viņš. Katra satikšanās ar Jēzu, dzīva satikšanās ar Viņu, paver mums iespēju būt dzīvības pilnākiem. Svarīgi, lai mēs meklētu Jēzu un atvērtu Viņam savu sirdi.
Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs aicināja klātesošos un visus ticīgos sev pajautāt: Vai es ticu Jēzus augšāmcelšanās spēkam? Vai es ticu, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Vai es ticu, ka Viņš ir uzvarējis grēku, bailes un nāvi? Vai es iesaistos attiecībās ar Kungu Jēzu? Vai es esmu atvērts Viņa pamudinājumam mīlēt savus brāļus un māsas un ik dienas dzīvot ar cerību?
