Francisks: "Nesēsim iznīcību, nāvi, bailes. Sēsim cerību!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Viens no klātesošajiem Maozs Inons no Izraēlas pastāstīja, ka 7. oktobrī tika nogalināti abi viņa vecāki, savukārt palestīnietei Azizai Sarahai karš ir atņēmis brāli. Šodien viņi abi sadarbojas ar Itālijā nodibināto apvienību “Darbs un ekonomika”. “Miers nav iespējams bez miera ekonomikas, bez tādas ekonomikas, kura nenogalina, bez ekonomikas, kura ir balstīta uz taisnības,” atzīmēja jaunieši. Viņi jautāja: kā palīdzēt jauniešiem kļūt par miera uzņēmējiem, ja viņu formācijas vietas bieži vien iespaido tehnokrātiska paradigma un peļņas par katru cenu kultūra?
Pāvests norādīja, ka izglītības darba veicējiem skolās, draudzēs, apvienībās ir būtiska misija – izveidot apstākļus, lai būtu iespējama jauniešu integrāla attīstība, gan kā cilvēkiem, gan kopienas locekļiem. Izglītībā izšķiroša ir kopienas dimensija, kur centrā vienmēr ir cilvēks, savstarpējas attiecības, brālīgums, solidaritāte, kalpojums. Šodien cilvēks bieži tiek reducēts tikai uz dažām dimensijām, kas ir saistītas ar izdevīgumu, peļņu, narcistisku pašapliecināšanos. Francisks apgalvoja, ka pārmaiņas ir iespējamas, tās prasa veidot saiknes un atjaunot uzticību kopienai, vēsturei, kopīgai nākotnei.
Svētā Eģīdija kopienas dibinātājs Andrea Rikardi pastāstīja, ka kopā ar daudziem cilvēkiem kopiena cīnās par mieru. Tās pastāvēšanas laikā ir nonākts pie secinājuma, ka autentisks miers rodas, uzklausot cilvēkus, kopienas ar visām to atšķirībām un konfliktualitāti. “Kā iemācīties veselīgi un konstruktīvi pārvarēt konfliktus?” skanēja jautājums.
“Ja sabiedrībā ir aktīva kopiena, pozitīvs dinamisms, tad ir arī konflikti un spriedze,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka bieži domājam, ka izbēgt no konflikta, nozīmē to ignorēt, vai likt dominēt vienai no nostājām, samazinot daudzveidību. Taču, tas nozīmē meklēt vienveidību, nevis vienotību. Tās ir nepamatotas bailes no daudzveidības. Pāvests norādīja, ka konfliktus ir iespējams risināt ar dialoga starpniecību, uzmanīgu otra uzklausīšanu.
“Manā zemē, Afganistānā, esam pieredzējuši demokrātiskas ilūzijas izgāšanos, kas tika gatavota teorētiskā veidā,” tikšanās laikā pastāstīja afganistāniete Mahbuba Seradža. Viņa jautāja, kāda veida līderi ir nepieciešami, lai varētu paveikt šo uzdevumu?
Pāvests uzsvēra, ka neviens nespēj dzīvot bez citiem, tāpēc arī autoritātei, kāda ir nepieciešama, ir jāprot atzīt savus ierobežojumus un saprast, pie kā vērsties, lai saņemtu palīdzību un spētu sadarboties. Autoritāte, kas var veidot stiprus miera pamatus, prot novērtēt to, kas ir labs katrā, prot uzticēties un ļauj cilvēkiem dot savu pienesumu. Šāda veida autoritāte veicina pārējo cilvēku dalību.
Tikšanās noslēgumā pāvests vērsās ar apelāciju pie ebreju un palestīniešu sievietēm. Viņš izteica pārliecību, ka cilvēces nākotne ir ne tikai lielu līderu, lielu varu un lielu elišu, bet galvenokārt tautu rokās, kuras pazemīgi un ar pārliecību sekmē šo pārmaiņu procesu. “Jūs, dialoga veidotājas un veidotāji Svētajā Zemē, prasāt pasaules līderiem uzklausīt jūsu balsi, iesaistīties sarunu procesos, lai vienošanās dzimst no realitātes, nevis no ideoloģijām,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka ideoloģijām nav kāju, ar ko staigāt, nav roku, ar ko aprūpēt ievainojumus, nav acu, lai redzētu otra ciešanas. “Mieru veido ar iesaistīto tautu kājām, rokām un acīm,” norādīja Francisks. Viņš atgādināja, ka miers nekad nevar būt neuzticības, mūru un pret otru pavērstu ieroču auglis. Svētais Pāvils ir teicis: “ko cilvēks sēs, to arī pļaus” (Gal 6,7). “Nesēsim nāvi, iznīcību, bailes. Sēsim cerību,” aicināja pāvests.
