Pazemība ir miera avots un pestīšanas ceļš
Silvija Krivteža – Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Noslēdzot katehēžu ciklu, šodien pārdomāsim par tikumu, kas nav iekļauts ne kardinālo, ne teologālo tikumu sarakstā, bet kas ir kristīgās dzīves pamatā - pazemību. Pazemības tikums ir spēcīgs pretlīdzeklis visbīstamākajam netikumam, proti, lepnībai. Kamēr lepnība un augstprātība uzpūš mūsu sirdis, liekot domāt, ka mēs esam pārāki pār citiem, tikmēr pazemība visu noliek pareizajā vietā: mēs esam brīnišķīgas, bet ierobežotas būtnes ar saviem vājumiem un trūkumiem. Bībele jau no paša sākuma atgādina, ka mēs esam putekļi un par putekļiem kļūsim (sal. Rad 3,19). «Pazemība» nāk no vārda humus, zeme. Taču cilvēka sirdī bieži rodas maldi par visvarenību, un tas ir bīstami! Tas mums sagādā lielu ļaunumu.
Lai mēs atbrīvotos no lepnības, pietiktu ar kaut ko mazu, pietiktu pacelt skatienu un apbrīnot zvaigžņotās debesis, lai no jauna atklātu patiesību, kā teikts psalmā: «Kad skatos Tavās debesīs, Tavu roku darbā, mēnesī un zvaigznēs, ko esi radījis, kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, vai cilvēka dēls, ka Tu par viņu rūpējies?» (Ps 8, 4-5). Zinātnes sasniegumi mums palīdz paplašināt redzesloku un aizvien vairāk sajust noslēpumu, kas mūs ieskauj un dzīvo mūsos.
Svētīgi tie cilvēki, kuri sirdī saglabā sava mazuma apziņu: viņi ir pasargāti no šī briesmīgā netikuma, proti, lepnības un augstprātības. Kalna mācību Jēzus sāk tieši no viņiem: «Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņiem pieder debesu valstība» (Mt 5, 3). Šī pirmā svētība ir pamats visām pārējām. Lēnprātība, žēlsirdība, miermīlība, sirds šķīstība rodas no sava mazuma apziņas. Pazemība ir vārti uz visiem tikumiem.
Evaņģēlija pirmās lappuses vēstī, cik svarīga vienmēr ir pazemības un garā nabadzības nozīme. Eņģeļa pasludinājums nenotiek pie Jeruzalemes vārtiem, bet gan nomaļā Galilejas ciematā, tik nenozīmīgā vietā, ka cilvēki saka: «Vai no Nācaretes var būt kas labs?» (Jņ 1, 46). Bet tieši tur sākās pasaules atdzimšana. Izvēlētā varone bija nevis kāda maza princese, bet nepazīstama meitene - Marija. Viņa pati ir pārsteigta, kad eņģelis viņai atnesa Dieva vēsti. Un viņas slavas dziesmā, viņas Magnificat, izceļas tieši šis izbrīns: «Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš uzlūkojis savas kalpones pazemību» (Lk 1, 46-48). Dievu piesaistīja Marijas pazemība, viņas mazuma apziņa. Viņu piesaista arī mūsu pazemība, kad mēs pieņemam, ka esam niecīgi. Marijai, protams, piemita daudzas citas īpašības, par kurām vēstī Evaņģēlijs, bet pirmā no tām ir pazemība.
Kopš šī brīža Marija būs uzmanīga, lai “nekāptu uz skatuves”. Viņas pirmais lēmums pēc eņģeļa paziņojuma ir doties un palīdzēt, doties un kalpot savai māsīcai. Pazemīgi cilvēki no savas slēptuves nekad nevēlas iznākt ārā. Marija steigšus dodas uz Jūdas kalniem, lai apciemotu Elizabeti un palīdzētu viņai pēdējos grūtniecības mēnešos. Vai kāds redz šo žestu? Neviens, izņemot Dievu. Šķiet, ka Jaunavai Marijai patīk darboties slepenībā. Tāpat kā tad, kad ļaužu pulkā kāda sieviete paceltā balsī sacīja Jēzum, nosaucot Viņa māti par svētīgu: «Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas!» (Lk 11, 27). Bet Jēzus atbild, ka svētīgi ir pazemīgie: «Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda» (Lk 11, 28). Pat vislielākā žēlastība - būt Dieva Mātei - nav iemesls, lai lepotos cilvēku priekšā. Mūsdienu pasaulē, kas cenšas izlikties, lai pierādītu savu pārākumu pār citiem, Marija apņēmīgi, Dieva žēlastības spēkā, iet pretējā virzienā.
Mēs varam iedomāties, ka arī Marija piedzīvoja grūtus brīžus, dienas, kad viņas ticības ceļš veda cauri tumsai. Taču tādēļ nekad nesašķobījās viņas pazemība. Tas bija kā granītā kalts tikums. To es gribu uzsvērt: pazemība ir granīta tikums. Tās avots ir sava niecīguma apziņa. Marija vienmēr ir maza un patiesa. Viņa ir brīva no ambīcijām. Tas ir viņas neuzvaramā spēka avots. Marija palika krusta pakājē, kur sagruva ilūzija par triumfējošo Mesiju. Tieši viņa Vasarsvētku priekšvakarā sapulcināja mācekļus, kuri nespēja ne stundu palikt kopā ar Jēzu, atstājot Viņu vienu.
Brāļi un māsas, pazemība ir viss. Pazemība mūs glābj no ļaunā un no briesmām kļūt par tā līdzdalībniekiem. Pazemība ir miera avots pasaulē un Baznīcā. Dievs mums ir devis šādu piemēru Jēzū un Marijā, lai mēs būtu izglābti un laimīgi. Tieši pazemība ir pestīšanas ceļš. Paldies!
