Lai Kungs dāvā žēlastību atklāt, sludināt un veidot cerību!
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Jēzus nokāpa līdz mums, lai mums ļautu uzkāpt līdz Tēvam,” teica pāvests, “Viņš nokāpa lejā, lai mūs uzvestu augšā; nokāpa zemes dziļumos, lai pār mums varētu izplesties debesis. Viņš uzvarēja mūsu nāvi, lai mēs varētu saņemt dzīvību un uz visiem laikiem.”
Svētais tēvs paskaidroja, ka tas ir mūsu cerības pamats: debesīs uzkāpušais Kristus Dieva sirdī nes mūsu cilvēciskumu, kas ir pilns ar ilgām un jautājumiem, lai iedvestu mūsos paļāvību, ka tur, kur ir Viņš, galva un pirmdzimtais, būsim arī mēs, Viņa locekļi, vienoti tajā pašā godībā. Kristīgā cerība atbalsta mūs mūsu dzīves gājumā arī tad, kad tas liekas nogurdinošs un grūts. Tā paver mūsu priekšā nākotnes ceļus, kad pesimisms gribētu mūs turēt savā gūstā. Tā ļauj saskatīt iespējamo labumu, kad dominē ļaunums; kristīgā cerība iedveš mieru tad, kad mūsu sirdi apgrūtināta grēks. Tā liek mums sapņot par jaunu cilvēcību un piešķir drosmi celt brālīgu un mierīgu pasauli, kad šķiet, ka nav vērts neko iesākt. “Tāda ir cerība – dāvana, ko Kungs mums ir devis Kristībā,” teica pāvests.
Gatavojoties Kristietības 2025. Jubilejas gadam, Romas bīskaps rosina pacelt sirdi pie Kristus, lai kļūtu par “cerības dziedoņiem” civilizācijā, ko iezīmē pārāk liels izmisums. Francisks aicināja neaizmirst, ka cerība nepieviļ, ka tā ir nepieciešama sabiedrībai, kurā dzīvojam. Sabiedrība bieži vien ir ieslīgusi tikai pagātnē un nespēj raudzīties nākotnē. Cerība ir nepieciešama mūsu laikmetam, kas dažreiz noguris velkas individuālisma pelēcībā; tā ir nepieciešama radībai, ko smagi ievainojuši un izpostījuši cilvēku egoismi; cerība ir nepieciešama tautām un nācijām, kas rītdienā raugās ar nemieru un bailēm, kamēr turpinās netaisnības, tiek atgrūsti nabadzīgie, nāvi sēj kari, pēdējie joprojām ir saraksta beigās un sapnis par brālīgu pasauli riskē pārvērsties mirāžā.
“Cerība,” turpināja pāvests, “ir nepieciešama jauniešiem, kas bieži vien ir pazaudējuši orientierus, bet vēlas dzīvot pilnīgu dzīvi. Tā ir nepieciešama veciem ļaudīm, kurus nespēj cienīt un uzklausīt efektivitātes un atgrūšanas kultūra; cerība ir nepieciešama slimajiem un visiem tiem, kuri ir salīkuši miesā un garā, kuri var saņemt atvieglojumu caur mūsu tuvību un mūsu gādību”.
“Bez tam,” teica Francisks, “cerība ir nepieciešama Baznīcai, lai arī tad, kad tā slīgst zem noguruma un trausluma nastas, neaizmirstu, ka ir Kristus Līgava, kas tiek mīlēta ar mūžīgo un uzticīgo mīlestību un ir aicināta glabāt Evaņģēlija gaismu, sūtīta visiem nodot uguni, ko vienreiz un uz visiem laikiem Jēzus atnesa un iededza pasaulē.
“Cerība ir nepieciešama mums katram,” homīlijas noslēgumā sacīja Romas bīskaps, “mūsu dzīvei, kas dažreiz ir nogurdināta un ievainota; pēc patiesības, labestības un skaistuma izslāpušajām sirdīm; sapņiem, kurus nespēj aptumšot nekāda tumsa. Viss – gan mūsu iekšienē, gan ārpusē sauc pēc cerības un pašiem pat neapzinoties, meklē Dievu.”
Pāvests novēlēja, “lai augšāmcēlušais un debesīs uzkāpušais Kungs dāvā mums žēlastību atklāt cerību, sludināt cerību un veidot cerību.”
