Francisks: "Paliatīvā aprūpe ir konkrēta tuvības un solidaritātes zīme"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks atzīmē, ka temats, kas izvēlēts pirmajam šāda veida starptautiskajam simpozijam, atbilst mūsdienu laikam, kad pieredzam kara traģiskās sekas un visāda veida netaisnību. Šādos apstākļos ir viegli iekrist skumjās un bezcerībā. Taču cerība ir tā, kas piešķir spēku dzīves izaicinājumu, grūtību un raižu priekšā.
Iepriekš teiktais vēl jo vairāk izpaužas tad, kad saskaramies ar smagu slimību, vai dzīves noslēgumu. Visiem, kuri pieredz neskaidrības, ko ienes slimība un nāve, ir nepieciešami cerības liecinieki, ko nodrošina tie, kuri par tiem rūpējas un kuri paliek viņiem blakus. Šajā sakarā paliatīvā aprūpe, cenšoties cik vien iespējams mazināt sāpju nastu, ir konkrēta tuvības un solidaritātes zīme ar mūsu cietošajiem brāļiem un māsām. Tajā pašā laikā šis aprūpes veids var palīdzēt pacientiem un viņu tuviniekiem pieņemt vājumu, trauslumu un cilvēka dzīves beigu posmu šajā pasaulē.
Pāvests uzsver, ka autentiska paliatīva aprūpe radikāli atšķiras no eitanāzijas, kas nekad nav cerības, vai patiesu rūpju par slimajiem un mirstošajiem avots. Patiesībā, tā ir mīlestības izgāšanās, “atmešanas kultūras” atspulgs, kurā “cilvēki vairs netiek saskatīti kā vislielākā vērtība, par kuru rūpēties un kuru respektēt” (Fratelli tutti, 18). Eitanāzija bieži vien tiek nepatiesi interpretēta kā līdzjūtības forma. “Līdzjūtība” – vārds, kas nozīmē “ciest līdzi”, neietver apzinātu dzīves noslēgumu, bet gan vēlēšanos dalīties ar to cilvēku nastām, kuri iziet šīszemes svētceļojuma noslēguma posmus. Tātad, paliatīvā aprūpe ir līdzjūtības forma, jo tā atbild uz ciešanām, vai tās būtu fiziskas, emocionālas, psiholoģiskas, vai garīgas, apliecinot katra cilvēka, jo īpaši mirstošā, fundamentālo un neaizskaramo cieņu un palīdzot tam pieņemt neizbēgamo pārejas brīdi no šīszemes dzīves uz mūžīgo dzīvi.
“Šajā perspektīvā,” turpina pāvests, “mūsu ticības pārliecība piedāvā dziļāku izpratni par slimību, ciešanām un nāvi, saskatot tās kā dievišķās apredzības noslēpumu un kristīgajā tradīcijā kā svētdarīšanas līdzekli. Tajā pašā laikā līdzjūtīga rīcība un cieņa, ko var izrādīt medicīniskais personāls un aprūpētāji, bieži dod iespēju tiem, kuri atrodas dzīves noslēguma posmā, rast garīgu mierinājumu, cerību un izlīgumu ar Dievu, ģimenes locekļiem un draugiem.” “Patiešām, jūsu kalpojums ir svarīgs un es teiktu, būtisks, palīdzot slimajiem un mirstošajiem apzināties, ka viņi nav izolēti, vai vieni, ka viņu dzīve nav apgrūtinājums, bet, ka viņi vienmēr paliek vērtīgi Dieva acīs (sal. Ps 116,15) un ir vienoti ar mums ar kopības saitēm,” raksta Francisks.
Svētais tēvs iedrošina simpozija dalībniekus attīstīt paliatīvo aprūpi mūsu vistrauslāko brāļu un māsu labā. Viņš novēl, lai diskusijas un atziņas, kas tiks gūtas šajās dienās, palīdz tiem pieaugt mīlestībā un spējā piešķirt cerību tiem, kas atrodas šīszemes dzīves beigās; lai palīdz celt taisnīgāku un brālīgāku sabiedrību. Toronto notiekošā saieta dalībniekiem un viņu tuviniekiem pāvests piesauc gudrības, spēka un miera žēlastības.
