Pāvests priesteriem: būvējiet misionāru un sinodālu Baznīcu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Romas bīskaps izsaka priesteriem visdziļāko pateicību par viņu ikdienas pašaizliedzīgo Evaņģēlija vēsts sēšanu visās zemēs un atzīst, ka bez viņu uzticīgās kalpošanas Baznīca nevarētu pastāvēt. Viņš tiem atgādina par sinodālā ceļa nozīmi un uzsver, ka Baznīcai ir vajadzīgi gani, kuri labi pazīst viņiem uzticētās Dieva tautas dzīvi, tās priekus un bēdas, vajadzības un bagātības.
“Mēs nekad nekļūsim par misionāru sinodālo Baznīcu,” teikts vēstulē, "ja draudzes kopienas par savas dzīves raksturīgo iezīmi nepadarīs visu kristīto līdzdalību vienīgajā Evaņģēlija sludināšanas misijā. Ja draudzes nebūs sinodālas un misionāras, tad tāda nebūs arī Baznīca”. Pāvests novēl, lai draudzēs būtu misionāri mācekļi, kas dodas sludināt Evaņģēlija vēsti un atgriežas pilni prieka; lai draudzes pavadītu lūgšana, izšķiršana (it: discernimento) un apustuliskā dedzība. Žēlastības stiprinātām, tām ir jāieklausās Svētā Gara balsī un jāturpina Vārda sludināšana, pulcējot kopienu maizes laušanā.
Vēstulē pāvests mudina priesterus veidot misionāru un sinodālu Baznīcu un veikt šo darbu ar entuziasmu. Šajā sakarā viņš tiem sniedz trīs norādes. Pirmkārt, Francisks aicina priesterus izdzīvot savu specifisko harizmu, aizvien labāk kalpojot daudzveidīgajām dāvanām, ko Gars izplata Dieva tautas vidū. Patiešām, ir steidzami nepieciešams no jauna atklāt, veicināt un novērtēt laju dažādās harizmas, sākot ar visvienkāršākajām. Tās ir ļoti svarīgas cilvēcisko realitāšu evaņģelizācijai. “Esmu pārliecināts”, raksta pāvests, “ka šādā veidā jūs atklāsiet daudzus apslēptus dārgumus un būsiet mazāk vientuļi, veicot cēlo evaņģelizācijas uzdevumu. Jūs piedzīvosiet autentiskas tēvišķības prieku. Runa ir par tādu tēvišķību, kas nevis dominē, bet gan atrod citos – vīriešos un sievietēs – daudzas vērtīgas iespējas”.
Otrkārt, Svētais tēvs iesaka praktizēt “sarunas Garā” metodi, kas ļoti palīdzēja sinodālajā ceļā. Izšķiršana ir sinodālas Baznīcas pastorālās darbības pamatelements, jo, īstenota pastorālajā jomā, tā izgaismo ekleziālās dzīves konkrētību. Tas palīdzēs labāk saskatīt kopienā sastopamās harizmas, gudri uzticēt citiem veicamos uzdevumus un kalpojumus, un plānot pastorālos darbus Gara gaismā.
Treškārt, Romas bīskaps aicina priesterus visa pamatā izvirzīt dalīšanos un brālību pašiem savā starpā un ar saviem bīskapiem. Šīs prasības nepieciešamība īpaši izkristalizējās priesteru pastāvīgajai formācijai veltītā Starptautiskā kongresa laikā, kas notika februārī Romā un kurā piedalījās aptuveni 800 dalībnieki – bīskapi, priesteri, konsekrētie ļaudis un laji no aptuveni 80 valstīm. “Mēs nevarēsim būt īsti tēvi”, atgādina Francisks, “ja vispirms nebūsim dēli un brāļi.” Lai veicinātu vienotību un dalīšanos draudzē, priesteriem vispirms pašiem jādzīvo brālībā un vienotībā.
Vēstules noslēgumā pāvests mudina priesterus raudzīties uz oktobrī plānotās Bīskapu sinodes Otrās sesijas norisi un kļūt par sinodalitātes misionāriem arī savā ikdienas kalpošanā. Francisks uzstājīgi aicina ieklausīties priesteru balsī, lai viņu ieguldījums sinodē būtu aizvien izšķirošāks.
