Pāvests tikās ar jezuītu vadīto skolu pārstāvjiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Francisks atzīmēja, ka ordeņa dibināšanas pašos pirmsākumos svētais Ignācijs un viņa pirmie biedri skolu nozīmei īpašu vērību nepievērsa, taču drīz vien viņi sāka apzināties milzīgo evaņģelizācijas potenciālu un pieņēma to ar entuziasmu un dedzību. Jezuītu skolas sekmēja Evaņģēlija izplatību jauno paaudžu vidū, kas tika pavadīta ar akadēmisku un intelektuālu sparu, kāds šīm skolām piemīt joprojām. 

Centrā vienmēr ir jāliek Jēzus, tāpēc ar studiju programmu un skolu aktivitāšu palīdzību jezuīti rūpējas, lai jaunieši varētu ienākt kontaktā ar Evaņģēliju, kalpotu citiem un tādā veidā sniegtu ieguldījumu kopējā labumā. “Jaunais Globālās Izglītības pakts, ko esmu veicinājis,” turpināja Francisks, “liek atjaunot izglītojošo darbu, lai jaunieši sagatavojas un sāk mainīt mentalitāti, pārejot no izglītības uztveres savu personīgo panākumu labā, uz tādu uztveri, kur izglītība ļauj atklāt patieso dzīves pilnību, kuru var sasniegt, izmantojot personīgās dāvanas un spējas sadarbojoties ar citiem un ceļot cilvēcīgāku un brālīgāku sabiedrību un pasauli.” “Ir jāpāriet no “es” kultūras uz “mēs” kultūru, kurā izglītības kvalitāti nosaka nevis ekonomiskie, bet cilvēciskie rezultāti,” piebilda pāvests.

Izglītības procesā Francisks aicināja likt centrā cilvēka personu. Viņš paskaidroja, ka tas nozīmē “decentralizēties” no sevis pašiem, lai labāk uztvertu citus, jo īpaši tos, kuri atrodas sabiedrības malā. “Viņiem ir vajadzīga ne tikai mūsu palīdzība, bet tie mums var arī daudz ko mācīt un dot. Mēs visi iegūstam, savā vidū pieņemot nabadzīgos un neaizsargātos,” uzsvēra Romas bīskaps.

“Esmu apmierināts,” noslēgumā teica Francisks, “ka varu uz jums paļauties, lai veicinātu jaunu globālās izglītības paktu. Bez tā mūsu pasaule, kas jau pieredz daudz vardarbības un polarizācijas, nevarēs izveidot cerības pilnu nākotni, nedz arī pārvarēt nopietnos izaicinājumus, kuri vairāk liek apzināties faktu, ka dalāmies mūsu pasaules kopējā namā.”