Euharistijas svinēšana nav no dzīves atrauts kulta akts
Silvija Krivteža – Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodien Itālijā un daudzās citās valstīs tiek svinēti Kristus Miesas un Asiņu svētki. Evaņģēlija lasījums mums stāsta par Pēdējo vakariņu notikumu (Mk 14, 12-26), kura laikā Kungs izdara sevis upurēšanas žestu. Maizē, kas tiek lauzta un biķerī, kas tiek pasniegts mācekļiem, ir Viņš pats, kurš dāvā sevi visai cilvēcei, upurējot savu dzīvību par pasauli.
Maizes laušanas žestā ir svarīgs aspekts, ko Evaņģēlijs uzsver ar vārdiem: "Viņš deva tiem" (22). Saglabāsim sirdī šos vārdus: "Viņš deva tiem". Jo Euharistija norāda uz dāvanas dimensiju. Jēzus ņem maizi nevis tādēļ, lai pats to ēstu, bet lai to lauztu un dotu saviem mācekļiem, tādējādi atklājot savu identitāti un savu misiju. Viņš savu dzīvību nepaturēja sev, bet to dāvāja mums. Viņš neizmantoja iespēju līdzināties Dievam, bet atteicās no savas godības, lai dalītos mūsu cilvēcībā un ļautu mums ieiet mūžīgajā dzīvē (sal. Fil 2, 1-11). Jēzus savu dzīvi padarīja par dāvanu.
Mēs saprotam, ka Euharistijas svinēšana, barošanās ar šo Maizi, ko mēs darām īpaši svētdienās, nav no dzīves atrauts kulta akts vai vienkāršs iepriecinājuma brīdis. Mums vienmēr jāatceras, ka Jēzus, paņēmis maizi, deva to viņiem – saviem mācekļiem, un tādēļ sadraudzība ar Viņu ļauj arī mums kļūt par maizi, kas tiek lauzta priekš citiem, un dalīties tajā, kas mēs esam un kas mums pieder. Svētais Leons Lielais ir teicis: "Mūsu līdzdalības Kristus miesā un asinīs mērķis nav nekas cits, kā kļūt par To, kuru ēdam.” (XII sprediķis par ciešanām, 7).
Tas ir tas, brāļi un māsas, ko mēs esam aicināti darīt - kļūt par to, ko ēdam, kļūt par "euharistiskiem" cilvēkiem, tas ir, par tādiem cilvēkiem, kuri vairs nedzīvo tikai paši sev (sal. Rm 14, 7) un atmet patēriņa loģiku, bet kuri spēj savu dzīvi pārveidot par dāvanu citiem. Pateicoties Euharistijai mēs kļūstam par jaunās pasaules praviešiem un cēlājiem. Kad pārvaram egoismu un atveramies mīlestībai, kad izkopjam brālības saites un piedalāmies savu brāļu ciešanās, kad dalāmies maizē un līdzekļos ar tiem, kam tas ir nepieciešams, kad nododam savus talantus visu rīcībā, tad arī mēs laužam savas dzīves maizi, kā to darīja Jēzus.
Brāļi un māsas, tāpēc pajautāsim sev: vai es savu dzīvi paturu tikai sev, vai arī es to dodu citiem kā Jēzus? Vai es upurēju sevi citu labā, vai arī esmu noslēgts savā mazajā "es"? Un vai es ikdienišķās situācijās protu dalīties, vai arī vienmēr cenšos gūt labumu sev?
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, kura pieņēma Jēzu - Maizi, kas nākusi no debesīm, un upurēja sevi pilnīgā vienotībā ar Viņu, palīdz arī mums kļūt par mīlestības dāvanu un būt vienotiem ar Jēzu Euharistijā.
