Francisks: "Esam iekļauti Dieva radošajā darbā"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Šie svētki “liek ienākt Dieva noslēpuma kontemplācijā,” teica Svētais tēvs, “tas ir mīlestības noslēpums, kas ziedo un dāvā sevi, kas visā pilnībā sevi izmanto cilvēces pestīšanas labā.” Francisks pievērsās šīs dievišķās misijas trim būtiskām īpašībām – kopībai, radošumam un uzcītībai. Viņš aicināja uzkavēties par tām pārdomās, apgalvojot, ka tās ir aktuālas Baznīcai, kas atrodas nemitīgā misijas stāvoklī un vēl jo vairāk misionārā darba veicējiem.
“Galvenokārt – kopība,” teica pāvests, aplūkojot pirmo dievišķās misijas īpašību. Kad kontemplējam Trīsvienību, redzam, ka Dievs ir personu kopība, mīlestības noslēpums. Un mīlestība, ar kādu Dievs nāk mūs uzmeklēt un atpestīt, sakņojas tajā, ka Viņš ir Viens un Trīsvienīgs. Tas ir arī tas, uz kā balstās Baznīcas misionaritāte. Šajā perspektīvā esam aicināti dzīvot kopības garīgumu ar Dievu un brāļiem. Kristīgā misija nav nodot citiem kādu abstraktu patiesību, vai kādu reliģisku pārliecību, bet ļaut tiem, kurus satiekam, gūt būtisko Dieva mīlestības pieredzi. Viņi to varēs rast mūsu un Baznīcas dzīvē, ja būsim mirdzoši liecinieki, kas izstaro trīsvienīgā noslēpuma staru. Izdarot šeit nelielu atkāpi, Francisks aicināja vairīties no prozelītisma. Viņš izteica nožēlu, ka pastāv daži ticīgie un ticīgo grupas, kas par savu mērķi uzstāda veidot zināmu “konvertēšanos katalogu”.
Otrs atslēgas vārds, ko aplūkoja pāvests, ir radošums. Iesakņojušies Trīsvienīgajā kopībā, esam iekļauti Dieva, kurš visas lietas dara jaunas, radošajā darbā. Arī mēs piedalāmies šajā radošumā. Šajā sakarā Svētais tēvs izcēla divas lietas – vispirms to, ka radošums ir saistīts ar brīvību, kāda pieder Dievam un ko Viņš dāvā mums Kristū un Svētajā Garā. Gars ir tas, kurš dod mums brīvību. Francisks ieteica lasīt Apustuļu darbu pirmās nodaļas, jo tur izpaužas radošums, “tur ir Gars”. Tāpēc viņš aicināja Pontifikālās misionārās kustības neļaut nolaupīt sev misionāro radošumu.
Otra lieta, uz kuru, runājot ar svētā Maksimiliana Kolbes vārdiem, norādīja pāvests, ir tā, ka “tikai mīlestība rada”. Svētais tēvs aicināja atcerēties, ka evaņģēliskais radošums dzimst no žēlsirdības, no dievišķās žēlsirdības, un katra misionārā aktivitāte ir radoša tik lielā mērā, cik lielā mērā Kristus žēlsirdība ir tās sākums, forma un beigas. Tādējādi, ar neizsmeļamu fantāziju tā rada arvien jaunus evaņģelizācijas un kalpojuma brāļiem, jo īpaši nabadzīgajiem, veidus. Pāvests atzīmēja, ka šādas žēlsirdības izpausme ir arī tradicionālie ziedojumi, kas ir paredzēti misijām. Tāpēc, ir jāsaprot, ka šī palīdzība, ko sniedzu, ko sniedz katrs kristietis, liek augt Baznīcai un kalpo cilvēku pestīšanai.
Trešais atslēgas vārds – uzcītība. Arī šo īpašību varam kontemplēt Trīsvienīgā Dieva mīlestībā. Lai īstenotu pestīšanas plānu, Viņš ar nemitīgu uzticību sūtīja savus kalpus vēstures gaitā un piepildoties laikam, Jēzū dāvāja pats sevi. Tādējādi, dievišķā misija ir nenogurstoši iet pretim visai cilvēcei, lai to aicinātu uz tikšanos un kopību ar Dievu. Tāpēc Baznīca uzcītīgi turpina iet tālāk par jebkurām robežām, nepagurstoši iziet atkal un atkal, lai uzticīgi veiktu no Kunga saņemto sūtību.
“Un tas tiek darīts līdz pat moceklībai,” teica pāvests. Viņš pateicās Dievam par mocekļu liecību, ko katoļticīgo grupa šajās dienās izrādīja Kongo, Kivu ziemeļos. Viņi tika noslaktēti tikai tāpēc, ka bija kristieši un nevēlējās pāriet islāmā. “Šodien Baznīcā ir šis moceklības lielums,” sacīja Francisks. Viņš atcerējās arī koptu kristiešus, kuri tika nogalināti pirms pieciem gadiem Lībijas pludmalē, un kuri nometušies ceļos sauca: “Jēzu, Jēzu, Jēzu!” “Mocekļu Baznīca ir Kunga uzcītības Baznīca, kas ved uz priekšu,” teica Svētais tēvs. Viņš atgādināja, ka arī mēs esam aicināti būt neatlaidīgi un uzcītīgi savos nodomos un rīcībā, kā arī ar savu piemēru dzīvot saskaņā ar šo moceklības dimensiju.
Pontifikālo misionāro kustību darbinieki ienāk kontaktā ar dažādām realitātēm, situācijām un notikumiem visos kontinentos. Tāpēc ir iespējams saskarties ar daudziem izaicinājumiem, sarežģītām situācijām, grūtībām un nogurumu, kas pavada ekleziālo dzīvi. Pāvests aicināja nezaudēt drosmi. Viņš izteica īpašu aicinājumu būt pacietīgiem ar tiem brāļiem un māsām, kuri ir pakrituši. “Lūdzu, ņemsim viņus aiz rokas un pavadīsim! Lūdzu, lai jums šie kritieni nekļūtu par skandālu! Tas var gadīties katram. Katram ir jāsaka: “Tas var gadīties arī man”. Ir jābūt žēlsirdīgiem, ļoti delikātiem un jāgaida. Kungs ir pacietīgs, Viņš prot gaidīt.”
Svētais tēvs pateicās Pontifikālo misionāro kustību locekļiem par viņu dāsnumu un nodošanos ticīgo misionaritātes veicināšanai, novēlēja tiem Dievmātes aizbildniecību un deva savu apustulisko svētību. Kā jau ierasts, viņš aicināja palūgties arī par sevi.
