Luterāņi un katoļi – cerības svētceļnieki
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Bet Dievs, cerības devējs, lai piepilda jūs, kas ticat, ar visu prieku un mieru, lai jūs būtu bagāti cerībā un Svētā Gara spēkā” (Rom 15, 13). Tieši ar šiem Svētā Pāvila vārdiem pāvests sveica Pasaules luterāņu federācijas reģionālos delegātus, ģenerālsekretāru un jauno federācijas prezidentu Henriku Stubkjēru. “Lai cerības Dievs svētī mūsu tikšanos”, vēlēja Svētais tēvs, “mūs, kas visi esam cerības svētceļnieki, kā teikts arī Svētā 2025. gada devīzē”.
Runājot par šo vizīti, pāvests atzina to esam kā “svarīgu ekumēniskās brālības žestu”. Tā viņam bija iespēja atskatīties uz ceļu, kas mērots kopš pirms 1700 gadiem notikušā Nīkajas koncila.
Kā mums vajadzētu atzīmēt vēsturē notikušo pirmo ekumenisko koncilu, kas 325. gadā pulcēja aptuveni 300 bīskapus no visām Romas impērijas provincēm? Šis jautājums tika uzdots jau pirms trim gadiem, kad Krakovā ieradās luterāņu delegācija, un, pēc Franciska teiktā, daļēji tika atrisināts pagājušajā gadā. Federācijas ģenerālsekretārs un Kristiešu vienotības veicināšanas dikastērija prefekts 19. septembrī Krakovā nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, kurā uzsvēra, ka “senais Nīkajas Ticības apliecinājums veido ekumēnisku saikni, kuras centrs ir Kristus”. Tā ir “skaista cerības zīme”, apliecināja pāvests.
Pāvests arī norādīja, ka katoļu un luterāņu izlīgšanas vēsturē īpaša vieta ir atvēlēta cerībai. Vēl pirms Vatikāna II koncila beigām katoļi un luterāņi Baltimorā, Amerikas Savienotajās Valstīs, kopā atzina, ka ticība Kristum kā Dieva Dēlam sniedz visiem drošu pārliecību, ka mēs esam patiesi atpestīti, jo tikai Viņš, kas ir Dievs, var mūs atpestīt.
“Jēzus Kristus ir ekumenisma pamatā”, uzsvēra Francisks. “Viņš ir dievišķās žēlsirdības iemiesojums, un mūsu ekumeniskā misija ir liecināt par Viņu. «Kopīgajā Deklarācijā par attaisnošanas doktrīnu» luterāņi un katoļi kā kopīgu mērķi noformulēja visās lietās apliecināt Kristu kā vienīgo, uz kuru var pilnībā paļauties, jo Viņš ir vienīgais vidutājs (sal. 1 Tim 2, 5-6), caur kuru Dievs Svētajā Garā dāvā sevi un izlej savas dāvanas, kas visu atjauno”.
Pāvests atgādināja, ka kopš oficiālās Kopīgās deklarācijas parakstīšanas ir pagājuši 25 gadi. “Tas, kas notika 1999. gada 31. oktobrī Augsburgā, ir vēl viena cerības zīme mūsu izlīguma vēsturē”, viņš sacīja. “Glabāsim to savā atmiņā kā kaut ko mūžīgi dzīvu. Lai 25. gadadiena mūsu kopienās tiek svinēta kā cerības svētki. Atcerēsimies, ka mūsu kopīgā garīgā izcelsme ir «viena Kristība grēku piedošanai» (Nīkajas-Konstantinopoles Credo), un paļāvīgi iesim uz priekšu kā cerības svētceļnieki. Lai cerības Dievs ir ar mums un turpina ar savu svētību pavadīt mūsu patiesības un mīlestības dialogu”.
