Pāvests aicina atbalstīt priesterus, lai tie nejustos vieni
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vispirms Svētais tēvs izmantoja izdevību, lai pateiktos visas pasaules priesteriem un diakoniem. Viņš sacīja: “Es daudzkārt brīdināju par klerikālisma un garīgā pasaulīguma briesmām, taču labi zinu, ka lielāka daļa priesteru kalpo svētajai Dieva tautai ar lielu nesavtību un ticības garā. Viņi nes daudzu darba nastu smagumu un ir spiesti tikt galā ar bieži vien smagiem pastorālajiem un garīgajiem izaicinājumiem”.
Runājot par priesteru formāciju, pāvests uzsvēra, ka tai ir jābūt pastāvīgai, vēl jo vairāk mūsdienu mainīgajā pasaulē. Tāpēc ir neiedomājami, ka pietiktu ar semināra laikā iegūto formāciju. Mēs drīzāk esam aicināti nostiprināt un attīstīt to, kas mums ir seminārā, tādā veidā, ka tas mums palīdzētu nobriest tīri cilvēciski, augt garīgi, atrast atbilstošu pieeju evaņģelizācijas darbā, kā arī padziļināt to, kas mums ir vajadzīgs, lai spētu risināt mūsu laika jaunās problēmas.
Francisks atzina, ka svarīgs ir arī jautājums par priesteru vientulību, ko tie nereti piedzīvo. Tāpēc prioritārs pastāvīgās formācijas uzdevums ir stipra brālīgo attiecību tīkla veidošana – viņš sacīja. Runa ir par attiecībām ar bīskapu, priesteriem savā starpā, kopienas attiecībām ar saviem priesteriem, attiecībām ar konsekrētajām personām, dažādu ekleziālo kustību locekļiem. Ir svarīgi, lai priesteri justos “kā mājās” – uzsvēra pāvests.
Romas bīskaps norādīja, ka aicinājumu uz priesterību un konsekrēto dzīvi samazināšanās ir viens no lielākajiem Dieva tautas izaicinājumiem, taču krīze skar arī aicinājumus uz laulību. Tāpēc pēdējos vēstījumos Pasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem viņš pievēršas visiem kristīgajiem aicinājumiem kopā un runā par pamata aicinājumu, kas ir aicinājums būt Kristus māceklim. Šajā sakarā pāvests atgādināja, ka nedrīkst samierināties ar to, ka no daudzu jauniešu redzesloka ir izzudusi iespēja radikāli dāvāt savu dzīvi. Viņš aicināja klātesošos Klēra dikastērija locekļus kopīgi domāt un būt vienmēr vērīgiem, lai saskatītu Gara zīmes un mājienus, cieši sadarbojoties ar vietējām Baznīcām.
Pēc tam Svētais tēvs pievērsās trešajai tikšanās tēmai – pastāvīgajam diakonātam, ko no jauna ieviesa praksē Vatikāna II koncils, taču kas pēdējo gadu desmitu laikā ir ticis uzņemts visādi. Daudzi joprojām apšauba pastāvīgā diakonāta “specifisko identitāti”. Šis jautājums tiek aplūkots pagājušā gada oktobrī notikušās Bīskapu sinodes gala dokumentā. Tajā tiek ieteikts izvērtēt šo kalpojumu un izskan aicinājums vislielāko uzmanību pievērst vienam no diakonu pienākumiem, proti, mīlestības kalpojumam un kalpošanai nabagiem. Pāvests aicināja klātesošos audiences dalībniekus domāt par šo jautājumu. Beigās viņš novēlēja vienmēr tā strādāt, lai Dieva tautai būtu gani pēc Kristus sirds.
