Meklēt

2024.06.07 Lūgšanas brīdī 2024.06.07 Lūgšanas brīdī  (VATICAN MEDIA Divisione Foto)

Pāvests atkārto pirms 10 gadiem izskanējušo lūgsnu par mieru Svētajā Zemē

7. jūnija vakarā Vatikāna dārzos notika lūgšanu brīdis, atceroties 10 gadus kopš “Invokācijas par mieru Svētajā Zemē”. Toreiz Izraēlas prezidents Šimons Peress un Palestīnas prezidents Mahmuds Abass bija pieņēmuši pāvesta Franciska uzaicinājumu ierasties Romā, lai no Dieva lūgtu miera dāvanu.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Dažas nedēļas pirms tam Francisks pabija Svētajā Zemē, tieši tur izsakot vēlēšanos, lai abi valstsvīri satiktos un paveiktu nozīmīgo dialoga un miera žestu.

“Sirdī nesu lielu pateicību par to dienu, atceroties emocionālo apskāvienu, ar kuru apmainījās abi prezidenti Viņa Svētības, ekumeniskā patriarha Bartolomeja I, kā arī no Jeruzalemes atbraukušo kristīgo, ebreju un musulmaņu kopienu  klātbūtnē,” teica pāvests uzrunā lūgšanas dalībniekiem. Viņš atzīmēja, ka ir svarīgi atcerēties šo tikšanos, jo īpaši šobrīd Palestīnā un Izraēlā notiekošā kontekstā, kad jau vairākus mēnešus esam liecinieki aizvien augošam naidam un savu acu priekšā redzam mirstam daudzus cilvēkus, arī daudzus nevainīgus cilvēkus. Visām šīm ciešanām, karam, vardarbībai, brutalitātei, naidam, kas tiek sēts arī nākamajās paaudzēs, mūs ir jāpārliecina, ka ikviens karš pasauli atstāj sliktāku, nekā pirms tam. Karš ir politikas un cilvēcības izgāšanās, kaunpilna padošanās, sagrāve iepretim ļaunā spēkam. Uz spēles vienmēr ir cīņa par varu starp dažādām sociālajām grupām, starptautiskie politiskie ekvilibrismi, kas piedāvā šķietamu mieru, izvairoties no patiesajām problēmām.

Savukārt, laikā, ko iezīmē traģiskie konflikti, ir nepieciešams atjaunotiem spēkiem celt mierīgu pasauli. Visiem, ticīgajiem un labas gribas cilvēkiem, pāvests vēlas teikt: nebeigsim sapņot par mieru un veidot miera attiecības! Svētais tēvs apliecina, ka viņš katru dienu lūdzas, lai šis karš beigtos:

“Domāju par visiem, kuri cieš Izraēlā un Palestīnā – par kristiešiem, ebrejiem un musulmaņiem. Domāju par to, cik neatliekami ir, lai no Gazas drupām beidzot paceltos lēmums apstādināt ieročus, tāpēc lūdzu, lai tiek pārtraukta uguns. Domāju par izraēliešu ģimenēm un ķīlniekiem, un aicinu, lai viņi tiktu atbrīvoti cik vien var ātrāk. Domāju par palestīniešu tautu un lūdzu, lai tā tiktu pasargāta un saņem visu nepieciešamo humāno palīdzību. Domāju par daudzajiem izkaisītajiem un lūdzu, lai viņu mājas tiek drīzumā atjaunotas, lai tie var atgriezties mierā. Domāju arī par tiem labas gribas palestīniešiem un izraēliešiem, kuri, asaru un ciešanu vidū nebeidz cerībā gaidīt jaunu dienu un strādā, lai ātrāk iestātos mierīgas pasaules ausma, kurā visas tautas salauzīs savus zobenus un izgatavos lemešus, bet no bultām izkals vīna dārza dārznieku nažus, kad viena tauta nepacels zobenu pret otru un nemācīsies vairs karot (sal. Is 2,4).

Pāvests norāda, ka visiem ir jāstrādā, lai iestājas ilgstošs miers, kur Palestīnas un Izraēlas tautas var dzīvot viena līdzās otrai, nojaucot nedraudzīguma un naida mūrus. Pie tam, no sirds nedrīkstam izlaist Jeruzalemi, lai tā kļūtu par brālīgas tikšanās vietu starp kristiešiem, ebrejiem un musulmaņiem, un tiktu aizsargāta ar īpašu statusu starptautiskā līmenī.

“Brāļi un māsas,” uzrunājot klātesošos, turpināja pāvests, “šodien esam šeit, lai piesauktu mieru. Lūdzam to Dievam kā Viņa žēlsirdības dāvanu. Mieru nepanāk tikai uz papīra parakstītas vienošanās, vai pie galda noslēgtu cilvēcisku un politisku kompromisu veidā. Tas dzimst no pārveidotām sirdīm, kad ikvienu no mums sasniedz Dieva mīlestība, kas atraisa mūsu egoismus, salauž aizspriedumus un dāvā mums draudzības, brālīguma, savstarpējas solidaritātes garšu un prieku. Miers nebūs iespējams, ja pirms tam neļausim, lai pats Dievs atbruņotu mūsu sirdi, darītu to viesmīlīgu, līdzjūtību un žēlsirdīgu.”

Pāvests aicināja lūgt Kungu, lai nāciju vadītāji un konfliktā iesaistītās puses varētu rast saskaņu un vienotību. Lai visi sevi atzītu par brāļiem. Svētais tēvs aicināja to lūgt Kungam un ar Marijas, Nācaretes jaunavas un Miera Karalienes aizbildniecību, mudināja atkārtot lūgšanu, kura izskanēja pirms 10 gadiem:

“Kungs, Miera Dievs, uzklausi mūsu lūgšanu! Daudzas reizes un daudzus gadus esam mēģinājuši atrisināt mūsu konfliktus ar saviem spēkiem un arī ar saviem ieročiem – tie bija daudzi naida un tumsas brīži. Ir izliets daudz asiņu, salauztas daudzas dzīvības, apraktas daudzas cerības... Taču, mūsu spēki ir bijuši veltīgi. Tagad, Kungs, palīdzi Tu! Dāvā mums savu mieru, māci Tu mums mieru, vadi pretim mieram. Atver mūsu acis un sirdis, un dāvā drosmi teikt: “Nekad vairs karu!” Ar karu viss tiek iznīcināts. Ielej mūsos drosmi veikt konkrētus žestus, lai celtu mieru. Āmen!

Kungs, Ābrama un praviešu Dievs, Mīlestības Dievs, kurš esi mūs radījis un aicini dzīvot kā brāļiem, dāvā mums spēku katru dienu būt miera kaldinātājiem! Dāvā spēju ar labvēlību raudzīties uz visiem brāļiem, ko satiekam savā ceļā. Dari mūs spējīgus saklausīt mūsu līdzpilsoņu saucienus, kuri prasa pārveidot mūsu ieročus miera instrumentos, mūsu bailes uzticībā un mūsu nesaskaņas piedošanā. Turi mūsos iedegtu cerības liesmu, lai pacietīgi un neatlaidīgi izvēlētos dialogu un izlīgšanu, lai beidzot uzvarētu miers. Un lai no katra cilvēka sirds tiktu izslēgti šie vārdi: šķelšanās, naids, karš!

Kungs, atbruņo valodu un rokas, atjauno sirdis un prātus, lai vārds, kas liek mums citam citu satikt, vienmēr būtu “brālis”, “māsa” un lai par mūsu dzīves stilu kļūst “šalom”, “miers”, “salam”! Āmen!”

08 jūnijs 2024, 18:01