Pāvests: "Finanšu reforma prasa attieksmes maiņu no politisko vadītāju puses"
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Ar interesi iepazinos ar darba rezultātiem, ko jūs šajos divos gados esat panākuši, lai uzsāktu dialogu starp finansēm, humānismu un reliģiju,” teica Francisks. Dialogi ir uzsākti ar Itālijas finanšu sistēmu.
“Dialogs starp ekonomiku un filozofiju, reliģiju un humānismu, ir iespējams,” pāvestam savulaik teicis kāds ekonomists, tai pašā laikā norādot, ka “dialogs starp finansēm, teoloģiju un humānismu, savukārt, ir ļoti grūts”. “Tas ir interesanti,” uzrunā “Dialogu” dalībniekiem, atzīmēja Francisks. Viņš atskatījās uz Itālijas finanšu sistēmu, “kurai aiz muguras ir sena vēsture”, pieminot vēlīnajos viduslaikos franciskāņu izveidotās finanšu institūcijas “Monti di Pietà” iniciatīvu palīdzēt visnabadzīgākajiem, neiekrītot “asistenciālā loģikā”, bet veicinot aizdevumus, lai cilvēkiem ļautu strādāt un caur savu darbu tie varētu atgūt cilvēcisko cieņu.
“Patiešām,” atsaucoties uz encikliku “Laudato si”, teica pāvests, “palīdzībai nabadzīgajiem ar naudu vienmēr ir jābūt par provizorisku risinājumu, lai varētu cīnīties ar neatliekamām situācijām. Par patieso mērķi ir jāizvēlas iespēja nodrošināt tiem cilvēka cienīgu dzīvi caur darbu” (128).
Francisks atzinīgi novērtēja arī to, ka “Dialogu” dalībnieki kopā ar finanšu pasaules augstākajiem pārstāvjiem mēģina panākt, lai centieni “darīt labu” ietu kopsolī ar “darīt labo”. “Citiem vārdiem runājot,” paskaidroja pāvests, “jūs esat izvirzījuši cēlu uzdevumu: savienot efektivitāti ar integrālu attīstību, inkluzivitāti un ētiku. Jūs taisnīgi sakāt, ka vadāties pēc pārliecības, ka Baznīcas Sociālā mācība var kalpot par bāku. Lai tas patiešām notiktu, nedrīkst apstāties pie sasniegtā, bet ir jāspēj raudzīties uz finanšu darbību, lai novērstu vājos punktus un izdomātu, kā situāciju konkrētā veidā izlabot.”
Pāvests pieminēja konkrētu piemēru. Tā dēvētajā “zelta laikmetā”, XVI gadsimta Spānijā plauka vilnas tirdzniecība, kas ļāva apgrozīties lielam ekonomiskam kapitālam. Tā laika spāņu teologi sāka iedziļināties šajā tirdzniecības veidā un nāca klajā ar ētiskiem vērtējumiem, kas mainījās līdz ar vēsturisko kontekstu. Karš Flandrijā radīja situāciju, ka tie, kas tiešā veidā nodarbojās ar aitu audzēšanu un cirpšanu, par savu darbu vairs nesaņēma atbilstošu samaksu. Spāņu teologi tad nosodīja esošo finanšu sistēmu, izceļot tajā vājos punktus un prasot lielāku vienlīdzību. Viņi varēja iejaukties, jo pazina šo darba procesu un neaprobežojās, sakot “ir jāmeklē kopējais labums”, bet norādīja uz to, kas nedarbojās, un prasīja piemērot konkrētu rīcību par labu izmaiņām, kas vestu pie “kopējā labuma”.
Uzrunājot klātesošos, pāvests norādīja uz viņu atbildību izlemt, kā mazināt nelikumību. Citējot Apustulisko pamudinājumu “Evangelii gaudium”, viņš teica: “finanšu reforma, kas neatsakās no ētikas, prasa enerģisku attieksmes maiņu no politisko vadītāju puses (…) Naudai ir jākalpo, nevis jāvalda! (58).
“Jūs esat strādājuši trijos līmeņos,” teica pāvests, “tie ir domas, konkrētības un labā vērtības apliecināšanas līmeņi. Esmu ar jums vienisprātis, ka nekad no redzesloka nedrīkst izlaist konkrētību, jo uz spēles tiek likts nabadzīgāko liktenis, to cilvēku, kuri ar grūtībām mēģina rast līdzekļus cieņpilnai dzīvei.” Francisks atzīmēja, ka darbs, kas ir paveikts Milānā, “ir iedrošinošs un būtu labi, ja to varētu izvērst arī citos finanšu centros, veicinot “Dialogu” modeli, kas izplatās un rada paradigmas maiņu.” “Patiešām,” atzīmēja pāvests, “tehnokrātiskā paradigma turpina dominēt. Ir nepieciešama jauna kultūra, kas spēj dot vietu atbilstošai ētikai, kultūrai un garīgumam.”
Pāvests pateicās “Dialogu par integrāli ilgtspējīgām finansēm” dalībniekiem par darbu, kā arī fondam “Centesimus Annus Pro Pontefice” par šīs iniciatīvas sarīkošanu. Svētais tēvs iedrošināja turpināt izplatīt šo metodi un šo stilu, atzīmēdams, ka veikt dialogu vienmēr ir labākais ceļš, arī, lai uzlabotu kopējo namu.
