Pāvests G7: mākslīgajam intelektam ir vajadzīga ētika
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Risks diemžēl ir reālāks nekā jebkad agrāk. Neviena mašīna nedrīkstētu izvēlēties atņemt cilvēkam dzīvību – sacīja Francisks, kurš bija pirmais pāvests, kas piedalījās šādā samitā. Viņš runāja par mākslīgo intelektu, kas bija viena no galvenajām G7 sanāksmes tēmām. Romas bīskaps atzina, ka tas ir “fascinējošs instruments”, bet tajā pašā laikā “neaptverams”; instruments, kas var nest labumu, bet, tāpat kā visi instrumenti, ko cilvēks kopš pirmsākumiem ir radījis, var nodarīt arī kaitējumu. Pāvests šai tēmai jau bija veltījis savu vēstījumu 58. Pasaules komunikāciju dienai. Tagad viņš atbildīgo par pasauli priekšā iztirzāja mākslīgā intelekta iespējas, bet galvenokārt riskus un ietekmi uz cilvēces nākotni. Viņš pievērsās “sadrumstalotajam” pasaules karam.
Dramatiskajā bruņoto konfliktu laikā ir steidzami jāpārdomā par tādu ierīču kā tā dēvētie “letālie autonomie ieroči” izstrādi un izmantošanu, lai aizliegtu to lietošanu, sākot jau ar konkrētiem centieniem ieviest aizvien lielāku un stingrāku to kontroli – sacīja pāvests.
Nekad nedrīkst pieļaut, ka mašīnas nogalina cilvēku, kas tās radīja. Francisks atgādināja, ka runa nav par aizspriedumiem attiecībā uz zinātnes un tehnoloģiju progresu, bet drīzāk par bīšanos no novirzēm. Zinātne un tehnoloģijas ir brīnišķīgs mūsu radošā potenciāla rezultāts. Un tieši no šī radošā potenciāla, ar kādu Dievs mūs ir apveltījis, izmantošanas, rodas mākslīgais intelekts – viņš sacīja. Tas ir “ārkārtīgi spēcīgs instruments”, ko cilvēks izmanto ļoti daudzās savas darbības jomās – medicīnā, darbā, kultūrā, komunikācijā, izglītība, politikā. Tagad ir pamatoti pieņemt, ka tā izmantošana arvien vairāk ietekmēs mūsu dzīvesveidu, mūsu sociālās attiecības un nākotnē pat to, kā mēs kā cilvēki izprotam savu identitāti.
Tādējādi, no vienas puses, mākslīgā intelekta pavērtās iespējas izraisa entuziasmu, bet, no otras puses, tās rada bailes, domājot par tā izmantošanas sekām. Francisks norādīja, ka ir jāsaskata atšķirība starp mašīnu un cilvēku. Mašīna vadās pēc algoritmiem un “starp vairākām iespējām” veic “tehnisku izvēli”, bet cilvēks “ne tikai izvēlas, bet savā sirdī spēj pieņemt lēmumus”. Tāpēc, saskaroties ar brīnumiem, ko veic mašīnas, kas, šķiet, spēj izvēlēties patstāvīgi, mums ir skaidri jāapzinās, ka lēmuma pieņemšana vienmēr ir jāatstāj cilvēka rokās.
Ja cilvēkiem atņemtu iespēju lemt pašiem par sevi un savu dzīvi, pakļaujot viņus atkarībai no tehniskajām iekārtām, tad cilvēce tiktu nolemta bezcerīgai nākotnei – brīdināja pāvests. Tāpēc mums ir jānodrošina un jāsargā jēgpilna cilvēka kontrole pār mākslīgā intelekta programmu izvēles procesu. Tas izriet no cilvēka cieņas kā tādas.
Francisks atzina, ka runa ir ne tikai par zinātnes progresu, bet par īstu kognitīvi industriālu revolūciju, kas veicinās jaunas sociālās sistēmas izveidi, ko raksturos sarežģītas laikmeta pārmaiņas.
Mākslīgais intelekts varētu nodrošināt zināšanu pieejamības demokratizāciju, eksponenciālu zinātnisko pētījumu progresu, iespēju uzticēt smagus darbus mašīnām, bet vienlaikus tas varētu radīt lielāku netaisnību starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm, starp dominējošām un apspiestajām sociālajām šķirām, tādējādi apdraudot “tikšanās kultūras” iespēju.
Tādēļ Francisks runāja par “ētiku”: tieši tajā viss grozās ap cilvēka brīvību un atbildību; tieši bez ētikas cilvēce sagrozīja savas būtības mērķus, kļūstot par sevis un planētas ienaidnieku. Pāvests norādīja, ka mūsdienās ir manāms visa cilvēciskā izjūtas zudums un noriets, un šķietami mazsvarīgs ir kļuvis cilvēka cieņas jēdziens. Tāpēc mākslīgā intelekta programmām vienmēr ir jābūt vērstām uz katra cilvēka labumu.
Attiecībā uz dažādiem riskiem, Francisks pauda bažas arī par “tehnokrātisko paradigmu”. Tieši tāpēc kļūst “steidzami nepieciešama politiska rīcība”. Politika daudziem šodien izklausās “neglīts vārds”, kas saistās ar kļūdām, korupciju, dažu politiķu neefektīvo rīcību, kam pievienojas stratēģijas, kas mēģina to vājināt, aizstāt ar ekonomiku vai dominēt ar kādu ideoloģiju. Tomēr vai pasaule var pastāvēt bez politikas? – jautāja pāvests. Jā, politika ir vajadzīga – viņš atbildēja. Taču ir vajadzīga "veselīga politika", kas ļautu mums raudzīties nākotnē ar cerību un pārliecību. Šajā sakarā Francisks uzsvēra, ka politika ir augstākā mīlestības forma.
