Francisks skaidro, kas ir demokrātija
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Atgādinājis, ka šī gada Sociālajai nedēļai ir izvēlēts temats “Demokrātijas būtība. Līdzdalība starp vēsturi un nākotni”, pāvests norāda: “Kā mēs labi zinām, demokrātija ir termins, kas radies senajā Grieķijā, lai apzīmētu varu, ko tauta īsteno ar savu pārstāvju starpniecību. Šī pārvaldes forma, no vienas puses, pēdējās desmitgadēs ir izplatījusies visur, bet, no otras puses, tā cieš no bīstama sindroma – ‘demokrātiskā skepticisma’ – sekām”.
Francisks skaidro, ka mūsdienu demokrātija, šķiet, piekāpjas populisma pievilcībai. Tajā pašā laikā tā nes sev līdzi “lielu un nenoliedzamu” vērtību: iespēju “būt kopā”. “Kopā” ir sinonīms “līdzdalībai”. Mūsu priekšā ir daudz problēmu, un tās ir visu problēmas, tās attiecas uz visiem. Tāpēc iet demokrātijas ceļu nozīmē apspriest tās kopā, zinot, ka tikai kopā mēs varam rast risinājumu.
Pāvests norāda uz “homo oeconomicus” jēdziena, proti, antropoloģiskā skatījuma, kas balstīts uz utilitāro materiālismu, ierobežojumus: tas pārvērš cilvēku atomā, atņemot viņam spēju veidot attiecības.
Demokrātijas būtība, pēc Svētā tēva domām, ir šāda: “Kopā ir labāk, jo vienatnē ir sliktāk”. Tas nozīmē, ka “viens plus viens nav divi, bet gan trīs, jo līdzdalība un sadarbība rada to, ko ekonomisti sauc par pievienoto vērtību”. Tieši vārdā “līdzdalība” mēs atrodam galveno atšķirību starp demokrātiju un režīmiem: pēdējos pilsoņi nevis piedalās, bet ir pasīvi vērotāji. Turpretī demokrātija ietver sevī personīgu ieguldījumu, risku un salīdzināšanu, savus argumentus un ideālus.
Šodien mēs saskaramies ar daudziem sociāliem izaicinājumiem, kas mums ir demokrātiski jārisina, raksta Svētais tēvs, un viens no šiem izaicinājumiem ir “patiesa miera politika, kas dod priekšroku sarunu mākslai, nevis izvēlei bruņoties”. Pieminot sociālās problēmas, pāvesta uzmanības lokā ir rūpes par cilvēkiem, kas, kā to mums atklāj Evaņģēliji, bija paša Jēzus uzmanības centrā.
Francisks novēl, lai tikšanās Triestē, kas atrodas Vidusjūras krastā un ir kultūru, reliģiju un tautu krustceles, kalpo kā pamudinājums pārliecinošāk iesaistīties demokrātijas, kas būtu vērsta uz kopējo labumu, veidošanā.
