Pāvests: būsim pateicīgi par Dieva žēlastības dāvanām
Silvija Krivteža - Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodienas Evaņģēlijs mums stāsta par maizes un zivju pavairošanas brīnumu (Jņ 6, 1-15). Galvenie šī notikuma jeb "zīmes" dalībnieki izpilda trīs žestus, ko Jēzus atkārtos Pēdējo vakariņu laikā: upurēšanu, pateicību un dalīšanos. Arī mēs veicam šīs darbības, kad svinam Euharistiju. Padomāsim par šiem žestiem, aicināja Svētais tēvs.
Pirmais: upurēšana. Evaņģēlijs runā par zēnu, kuram ir piecas maizes un divas zivis (Jņ 6, 9). Ar šo žestu atzīstam, ka mums ir kaut kas labs, ko varam dot, un mēs sakām savu "jā", pat ja tas, kas mums ir, ir pārāk niecīgs salīdzinājumā ar vajadzībām. Tas tiek izcelts Svētās Mises laikā, kad priesteris uz altāra upurē maizi un vīnu, un katrs ticīgais upurē sevi, savu dzīvi. Tas ir žests, kas var šķist nenozīmīgs, ja domājam par cilvēces milzīgajām vajadzībām, gluži kā piecas maizes un divas zivis tūkstošiem cilvēku; tomēr Dievs padara to par materiālu vislielākajam brīnumam, kāds vien var būt - brīnumam, kurā Viņš pats kļūst klātesošs mūsu vidū, lai glābtu pasauli.
Tādējādi kļūst saprotams otrais žests - pateicība (Jņ 6, 11). Proti, ar pazemību un prieku sacīt Kungam: "Viss, kas man ir, ir Tava dāvana, un, lai Tev pateiktos, es varu dot tikai to, ko Tu pirmais kopā ar savu Dēlu Jēzu esi man devis, tam pievienojot to, ko es varu, - savu vājo un nabadzīgo mīlestību. Tas ir svētīgs brīdis, ar kuru mēs slavējam Dievu par Viņa labestību, kamēr Viņš svētī, konsekrē un pavairo mūsu vājo pūliņu "divus gabaliņus" (Lk 21, 1-4).
Mēs nonākam pie trešā žesta: dalīšanās (Jņ, 6:11). Svētās Mises laikā tā ir Komūnija, kad mēs kopīgi tuvojamies altārim, lai saņemtu Kristus Miesu un Asinis – ikviena cilvēka dāvanu augļus, kurus Kungs pārvērš par barību visiem. Tas ir ļoti skaists brīdis, kas māca izdzīvot katru mīlestības žestu kā žēlastības dāvanu gan devējam, gan saņēmējam: tā ir iespēja augt kopā kā brāļiem un būt arvien vienotākiem mīlestībā.
Tad varam sev jautāt: vai es patiešām ticu, ka, pateicoties Dieva žēlastībai, man ir kaut kas īpašs, ko es varu dāvāt saviem brāļiem un māsām, vai arī es jūtos anonīms "viens no daudziem"? Vai es esmu pateicīgs Kungam par dāvanām, ar kurām Viņš man pastāvīgi apliecina savu mīlestību? Vai man dalīšanās ar citiem ir satikšanās un savstarpējas bagātināšanās brīdis?
Lai Vissvētākā Jaunava Marija palīdz mums izdzīvot Svēto Misi ar dziļu ticību un katru dienu atpazīt un izjust Dieva žēlastības "brīnumus".
