Mēs nedomājam par citu postu, jo baidāmies tur sastapt Kristu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Dievkalpojumā piedalījās ticīgie ne tikai no Triestes un vietējā apgabala, bet arī no Slovēnijas, Austrijas, Horvātijas, Anglijas, Vācijas un pat no Argentīnas, Kolumbijas, Venecuēlas, Peru, Nigērijas, Kamerūnas, Ukrainas un Baltkrievijas. Misi koncelebrēja 98 bīskapi un 260 priesteri. Viņu vidū bija bīskapi no Horvātijas, Slovēnijas un Austrijas. Uz tikšanos ar apustuļa Pētera pēcteci bija ieradušies arī serbu-pareizticīgo, grieķu-pareizticīgo un luterāņu delegācijas.

Homīlijā pāvests uzsvēra, ka ir jāizkopj “ticība, kas pamodina sirdsapziņas no miega un kas pieskaras sabiedrības brūcēm”. “Mūsu dzīves un mūsu pilsētu tumšajos stūros slēpjas Dieva klātbūtne”, viņš norādīja. Komentējot svētdienai veltīto Marka evaņģēlija fragmentu, kurā par sinagogas klausītājiem teikts, ka viņi “ieļaunojās” no Jēzus, Francisks vērsās ar aicinājumu: “Pajautāsim, kāds ir tas šķērslis, kas mums traucē ticēt Jēzum”.

Svētie Raksti atklāj, ka Jēzus ar saviem vārdiem un brīnumiem daudzus cilvēkus patiešām šokēja. Taču patiesībā ieļaunojuma jeb klupšanas akmeņa iemesls bija “Viņa cilvēcība”: “Kā Dievs, Visvarenais, var atklāties cilvēka miesas trauslumā? Brāļi un māsas, tas ir skandāls,” sacīja Francisks. “Ticība, kuras pamatā ir Dievs, kas ir cilvēcisks, kas pazemojas, kļūdams cilvēks, kas rūpējas par cilvēci, ko aizkustina mūsu ievainojumi, kas uzņemas mūsu nastas, kas lauž sevi par mums kā maizi, ir ieļaunojums”.

Šī cilvēcība konkrēti izpaužas vājajā Dievā, kurš no mīlestības mirst pie krusta un lūdz katru no mums pārvarēt savu egoismu, ziedot savu dzīvību pasaules pestīšanas labā. Viņš ir “neērts Dievs”, atzina pāvests. Kad mēs nostājamies Kunga priekšā ar visiem saviem mūsdienu izaicinājumiem, daudzajiem politiskajiem un sociālajiem jautājumiem, ar kuriem saskaramies, mums ir nepieciešams tieši “ticības klupšanas akmens” – viņš uzsvēra.

Tā nav “uz sevi vērsta reliģiozitāte, kad cilvēks dzīvo ar uz debesīm paceltu skatienu, neraizējoties par to, kas notiek uz zemes, un kad svin liturģiju templī, aizmirstot par putekļiem, kas gāžas pār mūsu ielām”, teica pāvests. Tā ir “ticība, kas sakņojas Dievā, kurš kļuva cilvēks, un līdz ar to – cilvēcīga ticība, miesas ticība, kas ienāk vēsturē, kas noglāsta cilvēku dzīves, kas dziedē salauztas sirdis, kas kļūst par cerības ieraugu un jaunas pasaules sēklu”.

Homīlijā Svētais tēvs atgādināja, ka, saskaroties ar pasaules izaicinājumiem, ir jāizkopj tāda “ticība, kas pamodina sirdsapziņas no miega un kas pieskaras sabiedrības brūcēm”. Triestē, kas atrodas uz tā dēvētā “Balkānu ceļa”, pa kuru plūst migrantu straumes, pāvests kārtējo reizi pievērsa uzmanību tiem, kuri tiek ignorēti vai atraidīti. Viņš sacīja:

Dievs slēpjas "mūsu dzīves un mūsu pilsētu tumšajos stūros"; Viņa klātbūtne atklājas tieši ciešanu izvagotajās sejās un tur, kur, šķiet, triumfē dekadence. Dieva bezgalība ir apslēpta cilvēku ciešanās.

Francisks arī pauda nožēlu par apātiju, kas dažkārt mums ir raksturīga, saskaroties ar netaisnībām pasaulē. “Kāpēc mums nerūp ieslodzīto situācija, kuru nemierpilno baiļu sauciens paceļas arī no šīs Triestes pilsētas?” viņš jautāja. “Kāpēc mēs neaizdomājamies par daudzu pilsētas iedzīvotāju postu, sāpēm un atstumtību? Mēs baidāmies, mēs baidāmies tur sastapt Kristu”.

Uzstājoties Triestē, kas ir tautu un kultūru krustceles, pāvests aicināja visus dzīvināt sapni par jaunu civilizāciju, kas balstītos uz mieru un brālību. Viņš mudināja vietējo Baznīcu drosmīgi turpināt savu darbu, “lai izplatītu cerības Evaņģēliju”.