Pāvests Triestē: "Vienaldzība – demokrātijas vēzis"

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Svētais tēvs no Vatikāna izlidoja agri no rīta ar helikopteru un jau pirms plkst. 8.00 nolaidās Triestē. Pēc sagaidīšanas ceremonijas viņš tikās ar vietējiem ticīgajiem, citu kristīgo Baznīcu un reliģiju piederīgajiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un migrantu un cilvēku ar īpašām vajadzībām grupu.  

Vēršoties pie Sociālās nedēļas dalībniekiem, kuras pasākumi šoreiz notika Triestes pilsētā, kas atrodas pie Slovēnijas robežas, pāvests novērtēja katoļticīgo izšķirošo ieguldījumu demokrātijas attīstības Itālijā labā un runāja par tās trauslumu daudzās sabiedrībās.

Francisks savā uzrunā vispirms atgādināja, ka šādu sociālo nedēļu vēsture ir saistīta ar Itālijas vēsturi. Svētīgais Džuzepe Toniolo, kurš uzsāka šo iniciatīvu 1907. gadā, definēja demokrātiju kā “pilsonisko kārtību, kurā visi sociālie, juridiskie un ekonomiskie spēki savas hierarhiskās attīstības pilnībā proporcionāli sadarbojas kopējā labuma labā”. Pamatojoties uz šo definīciju, pāvests atzina, ka demokrātija mūsdienu pasaulē nav labā stāvoklī. “Tas mūs interesē un satrauc”, viņš sacīja, “jo uz spēles ir likts cilvēka labums, un nekas, kas ir cilvēcisks, mums nevar būt svešs”. Viņš pauda bažas par to, ka, piemēram, daudzi cilvēki nepiedalās vēlēšanās. “Es esmu noraizējies par to, cik maz cilvēku dodas balstot. Ko tas nozīmē?” – viņš jautāja.

Itālijā demokrātiskā kārtība nobrieda pēc Otrā pasaules kara, pateicoties arī katoļticīgo izšķirošajam ieguldījumam – turpināja pāvests. Mēs varam lepoties ar šo vēsturi un mums no tās ir jāmācās, lai uzņemtos atbildību par kaut kā laba veidošanu mūsdienās. Šī nostāja ir izteikta Pastorālajā piezīmē,  ar kuru Itālijas Bīskapu konference atjaunoja Sociālās nedēļas 1988. gadā.

Šajā kontekstā Francisks citēja tās mērķus: “Piešķirt jēgu ikviena cilvēka apņēmībai pārveidot sabiedrību; pievērst uzmanību cilvēkiem, kuri paliek ārpus panākumus gūstošajiem ekonomiskajiem procesiem un mehānismiem vai uz to robežas; ierādīt vietu sociālajai solidaritātei visās tās izpausmēs; atbalstīt tādas ētikas attīstību, kas būtu vērsta uz kopējo labumu (..); piešķirt jēgu valsts attīstībai, ko saprot [..] kā globālu dzīves kvalitātes uzlabošanos, kolektīvu līdzāspastāvēšanu, demokrātisku līdzdalību, autentisku brīvību”.

Skatījums, kas sakņojas Baznīcas sociālajā mācībā, sniedzas tālu ārpus Itālijas robežām. Romas bīskaps attīstīja savas pārdomas ap divām asīm – “demokrātijas krīze kā ievainota sirds” un “līdzdalības veicināšana, lai demokrātija līdzinātos dziedinātai sirdij”.

Pāvests atzina, ka demokrātija piedzīvo krīzi, un tam ir daudz iemeslu – ne tikai korupcija, bet arī dažādas sociālās atstumtības formas. “Katru reizi, kad kāds tiek atstumts, cieš visa sabiedrība. Atstumtības kultūra rada pilsētu, kurā nav vietas nabadzīgajiem, vēl nedzimušajiem bērniem, trauslajiem, slimajiem, bērniem, sievietēm un jauniešiem”, uzsvēra Francisks.

1978. gadā komunistu nogalinātais itāļu kristīgo demokrātu politiķis Aldo Moro savā laikā mācīja, ka “valsts nav patiesi demokrātiska, ja tā nekalpo cilvēkam, ja tās augstākais mērķis nav cilvēka cieņa, brīvība un autonomija, ja tā neciena tos sociālos veidojumus, kuros cilvēks brīvi attīstās un kuros viņš integrē savu personību”. Pāvests atgādināja, ka “demokrātija” neaprobežojas tikai ar tautas tiesībām balsot, bet prasa, lai tiktu radīti apstākļi, kuros ikviens varētu izteikties un piedalīties. Un līdzdalību nevar improvizēt, tā ir jāapgūst no bērnības, no jaunības, ir jāiemācās pieiet kritiski “ideoloģiskiem un populistiskiem kārdinājumiem”.

Atsaucoties uz savu 2014. gadā Eiropas Parlamentā un Eiropas Padomē teikto uzrunu, Francisks atgādināja, cik ļoti lielu ieguldījumu demokrātijas labā sniedz kristietība. Par to liecina vēlme aizvien no jauna pievērsties debatēm par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka dzīvību un personas cieņu. “Šajā nolūkā joprojām ir auglīgi solidaritātes un subsidiaritātes principi”, viņš sacīja. Demokrātija vienmēr prasa līdzdalību. Ikvienam ir jājūtas kopienas projekta līdzdalībniekam, neviens nedrīkst justies nevajadzīgs. Dažas palīdzības formas, kas neatzīst cilvēku cieņu, ir sociāla liekulība – viņš uzsvēra. Tāda veida palīdzības sniegšana ir “demokrātijas ienaidnieks, mīlestības pret tuvāko ienaidnieks”. “Taču kas slēpjas aiz distancēšanās no sociālās realitātes? Tā ir vienaldzība, un vienaldzība ir demokrātijas vēzis”.

Romas bīskaps norādīja, ka demokrātiju var salīdzināt ar sirdi, kuru var dziedināt ar iekļaujošu, atbildīgu un radošu līdzdalību sabiedrības dzīvē. Svētā Gara iedvesmota, Baznīca pozitīvi ietekmē ekonomiku, politiku un ilgtspējīgu attīstību. Labi piemēri ir uzņēmumi, kas rada darbavietas cilvēkiem ar invaliditāti; atjaunojamās enerģijas izmantošana; demogrāfijas veicināšana, atbalsts izglītībai, mājokļa iegādei, visu cilvēku mobilitātei un migrantu integrācijai. Svarīgs demokrātijas aspekts ir brālība un savstarpēja atbildība, kas prasa drosmi un to, lai ikviens uzskatītu sevi par piederīgu savai tautai. Neslēpjot savu ticību, Dieva tauta ir aicināta būt cerības ieraugs sabiedrībā, drosmīgi veicinot taisnīgumu un mieru.

No pāvesta teiktā izriet, ka demokrātiju “ar dziedinātu sirdi” raksturo vispārēja solidaritāte, ilgtspējīgas sociālās attiecības, katra cilvēka cieņas atzīšana un vienlīdzīgas iespējas visiem. Demokrātijai nevajadzētu būt tukšam vārdam: tās pamatā ir jābūt vispārcilvēciskām vērtībām, brālībai un integrālai ekoloģijai, un tai būtu jākļūst par balsi tiem, kuriem nav teikšanas. Patiesi demokrātiskiem procesiem ir nepieciešama “politiskā mīlestība”, kas neaprobežojas ar seku likvidēšanu, bet tiecas tikt galā ar cēloņiem. Francisks paskaidroja:

“Tā ir žēlsirdības forma, kas ļauj politikai būt savu uzdevumu augstumos un atteikties no polarizācijām, kuras nekādā veidā nepalīdz saprast un risināt problēmas. Visa kristīgā kopiena ar savu kalpojumu un harizmu dažādību ir aicināta uz šāda veida politisko žēlsirdību”.

Uzrunas noslēgumā pāvests pateicās Itālijas katoļiem par viņu ieguldījumu sabiedrības dzīvē un aicināja viņus veicināt demokrātiju. Viņš atgādināja, ka Baznīcas uzdevums ir sēt cerību, jo bez cerības “notiek pārvaldīšana tagadnē, bet netiek veidota nākotne”. “Bez cerības mēs būsim pārvaldnieki (…), bet nevis nākotnes pravieši un veidotāji”, viņš uzsvēra.