Ar svinīgām Vesperēm Romā tiek atzīmēti Marijas Sniegaines svētki
Inese Šteinerte - Vatikāns
Sniegs uzsnidzis Eskvilīna pakalnā, vietā, kur jau 17 gadu simteņus slejas Dievmātei veltītā lielākā bazilika – Santa Maria Maggiore. Jaunava Marija naktī no 4. uz 5. augustu parādījusies sapnī kādam bagātam patricietim vārdā Džovanni, un izteikusi vēlēšanos uzcelt sev veltītu dievnamu tur, kur nākamajā dienā uzsnigs sniegs.
Santa Maria Maggiore ir senākā mariāniskā svētnīca Rietumu pasaulē. Ik gadus augusta sākumā Romas diecēze šeit rīko trīs dienu ilgas svinības, kas veltītas Jaunavas Marijas godam. Svētki ir pazīstami ar nosaukumu “Madonna della Neve”, jeb “Marija Sniegaine”. Tie ir bagāti ar tautas dievbijības izpausmēm, tādām, kā baltu ziedlapiņu birdināšana caur atverēm bazilikas griestos, vai mākslīga sniega izpūšanu laukumā iepretim dievnamam.
Pāvests Francisks, kurš izjūt īpašu saikni ar Marijas Lielāko baziliku un tajā uzglabāto Dievmātes ikonu “Salus Populi Romani”, pirmdien, 5. augusta pēcpusdienā šeit piedalījās Vesperu dievkalpojumā. To vadīja bazilikas koadjutors, lietuviešu tautības arhibīskaps Rolandas Makrickas. Pāvests teica uzrunu, vadoties pēc divām zīmēm, kas raksturo šīs svinības. Pirmā ir tradicionālā “sniega snigšana”, kas tika atdarināta nedaudz vēlāk, “Magnificat” skaitīšanas laikā. Otrā zīme – ikona “Salus Populi Romani”.
“Šīs divas zīmes, ja tās tiek labi interpretētas, var palīdzēt mums uztvert Dieva Vārda vēsti, ko esam lūguši Psalmos un uzklausījuši lasījumā,” teica Svētais tēvs. Pakavēdamies pie “sniega snigšanas”, viņš uzdeva jautājumu – vai tā ir tikai folklora, vai arī tai ir simboliska vērtība? “Tas ir atkarīgs no mums,” paskaidroja Francisks, “no tā, kā to uztveram un no nozīmes, ko tai piešķiram”.
“Visi zinām,” turpināja Svētais tēvs, “ka tā atgādina par pravietisku fenomenu, kas pāvestam Libērijam norādīja uz vietu, kur uzcelt sākotnējo baziliku. Taču, fakts, ka šī zīme tiek atkārtota šīsdienas svētkos liturģijas laikā bazilikā, aicina to lasīt galvenokārt simboliskā veidā.”
Pāvests rosināja vadīties pēc diviem Sīraka grāmatas fragmentiem, kur, attiecībā uz sniegu, kuram Dievs liek nokrist no debesīm, ir teikts: “Acs apbrīno tā tīrības skaistumu un sirds jūtas pārsteigta, redzot to sniegam” (43,18). Šeit autors izceļ divkāršās jūtas, ko dabas fenomens izraisa cilvēka sirdī, proti, apbrīnu un pārsteigumu.
Redzot sniegam sniegu, “acs apbrīno” un “sirds jūtas pārsteigta”. “Tas mūs ved pie snigšanas zīmes interpretācijas: tā var tikt uztverta kā žēlastības simbols, jeb kā realitāte, kas vieno skaistumu un tā dāvāšanu par velti,” teica pāvests. Viņš paskaidroja, ka tas ir kaut kas tāds, ko nevar nopelnīt, vēl jo mazāk – nopirkt, bet tikai saņemt kā dāvanu. Kā tāda, tā ir arī pilnīgi negaidīta, gluži tāpat, kā sniega snigšana Romā vasaras pilnbriedā. Žēlastība raisa apbrīnu un pārsteigumu.
“Ar šo iekšējo attieksmi mūsu skatiens nu var pievērsties otrajai zīmei, kas ir daudz svarīgāka,” turpināja Francisks. Viņš norādīja, ka tā ir senā mariāniskā ikona, kas ir šīs bazilikas pērle. Tajā žēlastība pilnībā iegūst savu kristīgo formu Jaunavas Mātes ar Bērnu tēlā. Žēlastība šeit parādās savā konkrētībā, tā ir atbrīvota no jebkāda mitoloģiska, maģiska, spirituāla ietērpa, kas vienmēr slēpjas reliģijas jomā. Ikonā ir tikai būtiskais: Sieviete un Dēls, kā tas ir teikts svētā Pāvila tekstā, kas tika nolasīts bazilikā: “Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes” (Gal 4,4).
Pāvests paskaidroja, ka sieviete ir žēlastības pilnā, bez grēka ieņemtā, bezvainīga kā tikko uzsnidzis sniegs. Dievs viņu uzlūkoja ar apbrīnu un pārsteigumu, un izvēlējās par Māti, jo viņa ir sava Dēla meita: pirms visiem laikiem Viņā radīta, laikam piepildoties, tā kļuva par Viņa Māti. Bērns tur Svēto grāmatu kreisajā rokā un ar labo svēta. Pirmā svētītā ir tieši viņa, Svētītā starp visām sievietēm. Viņas tumšais apmetnis ļauj izcelties Dēla zeltītajam tērpam: tikai Viņā mājo visa dievišķības pilnība. Viņa ar atklātu seju atspoguļo Viņa godību.
“Tāpēc ticīgā tauta nāk lūgt svētību Dieva Svētajai Mātei, jo viņa ir žēlastības vidutāja, kas nāk vienmēr un vienīgi no Jēzus Kristus caur Svēto Garu,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka īpaši daudz svētceļnieku šajā bazilikā ieradīsies lūgt Dievmātes svētību nākamajā Jubilejas Svētajā gadā. “Šodien esam šeit sapulcējušies kā zināms avangards,” atzīmēja Francisks, “un piesaucam viņas aizbildniecību Romas pilsētai un visai pasaulei, jo īpaši lūdzot mieru: mieru, kas ir īsts un noturīgs tikai tad, ja tas nāk no grēkus nožēlojušām un piedošanu saņēmušām sirdīm; mieru, kas nāk no Kristus Krusta, no Viņa Asinīm, kuras Viņš ir saņēmis no Marijas un izlējis par grēku piedošanu.”
Savas pārdomas pāvests noslēdza, vēršoties pie Vissvētākās Jaunavas ar svētā Kirila no Aleksandrijas vārdiem, kuri izskanēja Efezas koncila noslēgumā: “Tevi sveicinu, ak Marija, Dieva Māte, tu, kas esi nesusi gaismu, tu visšķīstākā! Tevi sveicinu, Jaunava Marija, Māte un kalpone; Jaunava caur To, kurš no tevis ir piedzimis; Māte Tam, kuru turēji savās rokās. (…) Tevi sveicinu, Marija, zemes dārgums; lāpa, kas nenodziest; no tevis ir dzimusi taisnības saule”.
