Pāvests nosoda nežēlīgu izturēšanos pret migrantiem
Silvija Krivteža - Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Šodien, ierastās katehēzes vietā, es gribētu kopā ar jums padomāt par tiem cilvēkiem, kuri šobrīd šķērso jūras un tuksnešus, lai sasniegtu zemi, kur varētu dzīvot mierā un drošībā.
Jūra un tuksnesis: šie divi vārdi atkārtojas daudzās liecībās, ko saņemu gan no migrantiem, gan tiem, kuri steidzas viņiem palīdzēt. Kad migrācijas kontekstā runāju par "jūru", es domāju arī par okeānu, ezeru, upi, visām tām bīstamajām ūdenstilpnēm, kuras tik daudziem mūsu brāļiem un māsām nākas šķērsot, lai sasniegtu savu galamērķi. Un "tuksnesis" nav tikai smilšains vai akmeņains klajums, bet arī tās necaurejamās un nedrošās teritorijas, piemēram, meži, stepes, džungļi, pa kuriem migranti laužas un brien vieni paši, - sacīja pāvests. - Migranti, jūra un tuksnesis. Mūsdienu migrācijas maršrutos bieži vien ir jūru un tuksnešu šķērsošana, kas daudziem, pārāk daudziem cilvēkiem ir nāvējoša. Tāpēc šodien es vēlos vērst uzmanību uz šīm traģēdijām un ciešanām. Dažus no migrācijas maršrutiem mēs pazīstam, jo tie bieži ir pasaules uzmanības centrā; citi ir mazāk zināmi, bet ne mazāk bīstami.
Kā Romas bīskaps, esmu daudzkārt runājis par Vidusjūru, kam ir simboliska nozīme: «mare nostrum», kas vienmēr ir bijusi tautu un civilizāciju tikšanās vieta, šodien ir kļuvusi par kapsētu. Traģiskākais ir tas, ka daudzus no bojāgājušajiem varēja izglābt. Tāpēc skaidri jāpasaka: ir cilvēki, kuri, izmantojot jebkādus līdzekļus, cenšas atstumt migrantus. Un tas, ja tiek darīts apzinīgi, ir smags grēks. Neaizmirsīsim, kas teikts Bībelē: «Tev nebūs svešinieku aizskart un apspiest» (Izc 22, 20). Bārenis, atraitne un svešinieks ir nabagi per excellence, kurus Dievs vienmēr aizstāv.
Diemžēl arī tuksneši kļūst par migrantu kapsētām. Šajās vietās nevaram runāt, ka cilvēki tur ir miruši «dabiskā» nāvē. Nē. Nereti viņi tiek atvesti un pamesti tuksnesī. Daudzi no mums ir redzējuši Pato sievas un meitas fotogrāfiju, kuras nomira no bada un slāpēm tuksnesī. Satelītu un bezpilota lidaparātu laikmetā ir daudzi migranti: vīrieši, sievietes un bērni, kurus nevienam nav jāredz. Viņus slēpj. Tikai Dievs viņus redz un dzird viņu saucienu. Un tā ir mūsu civilizācijas nežēlība.
Jūra un tuksnesis Bībelē ir vietas ar simbolisku nozīmi. Tās ir svarīgas vietas stāstā par izceļošanu, lielo tautas migrāciju, ko Dievs caur Mozu vadīja no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Taču šīs vietas ir liecinieces arī tautas drāmai, kad tā bēga no apspiestības un verdzības. Tās ir ciešanu, baiļu, izmisuma vietas, bet tajā pašā laikā tās ir arī vietas, kur notiek pāreja uz atbrīvošanu, - un cik daudz cilvēku šodien dodas pāri jūrām, tuksnešiem, lai būtu brīvi. Tās ir arī izglābšanās un Dieva apsolījumu piepildījumu vietas (Vēstījums Pasaules migrantu un bēgļu dienai 2024. gadā).
Bībelē ir psalms, kura autors, vēršoties pie Kunga, saka: «Uz jūras tavs ceļš, tavi ceļi uz lieliem ūdeņiem» (77, 20). Un citā tiek dziedāts šādi: «Viņš veda savu tautu cauri tuksnesim, jo Viņa mīlestība ir mūžīga» (136, 16). Šie vārdi, svētie vārdi mums izsaka to, ka, lai vadītu tautu brīvības ceļā, Dievs pats šķērso jūru un tuksnesi; Viņš nepaliek nomaļus, nē, Viņš dalās migrantu drāmā, Dievs ir kopā ar viņiem, kopā ar migrantiem, Viņš cieš, raud un cer kopā ar viņiem. Kungs ir ar migrantiem jūrā - mare nostrum, Kungs ir ar viņiem, nevis ar tiem, kas tos noraida.
Brāļi un māsas, mēs visi piekrītam tam, ka šajās bīstamajās vietās: jūrās un tuksnešos, šodien migrantiem nevajadzētu atrasties, bet diemžēl viņi tur ir. Krīzes risinājumu panāksim nevis ar stingrākiem likumiem, robežu militarizāciju un atteikumiem, bet atverot drošus un likumīgus migrācijas ceļus; sniedzot patvērumu tiem, kas bēg no kara, vardarbības, vajāšanām un dabas katastrofām; veicinot globālu migrācijas pārvaldību, kuras pamatā ir taisnīgums, brālība un solidaritāte; apvienojot spēkus cīņā pret cilvēku tirdzniecību, lai apturētu noziedzīgos tirgoņus, kas nežēlīgi izmanto citu cilvēku ciešanas.
Dārgie brāļi un māsas, padomājiet par migrantu traģēdijām: cik daudz cilvēku zaudē dzīvību Vidusjūrā. Padomājiet par Lampedūzu, par Krotoni … pārāk daudz nežēlības, pārāk daudz. Nobeigumā es gribu izteikt atzinību un pateicību tiem neskaitāmajiem labajiem samariešiem, kuri dara visu iespējamo, lai palīdzētu un glābtu ievainotos un pamestos migrantus, kas atrodas bezcerības ceļos visos piecos kontinentos. Šie drosmīgie vīrieši un sievietes liecina par cilvēcību, kuri neļauj sevi inficēt ar vienaldzības un atmešanas kultūras radīto vīrusu. Migrantus nogalina mūsu vienaldzība un noraidošā attieksme. Tie, kuri nevar stāvēt «frontes līnijā», - un es domāju par daudziem labiem cilvēkiem, kas stāv frontes līnijā, par «Mediterranea Saving Humans» un citām organizācijām, nav izslēgti no cīņas par labāku nākotni. Lai arī mēs nevaram stāvēt frontes līnijā, bet mēs neesam izslēgti, jo ir tik daudz veidu, kā dot savu ieguldījumu, pirmkārt un galvenokārt lūgšana. Un es jautāju: vai jūs lūdzaties par migrantiem, par tiem, kas ierodas mūsu zemēs, lai izglābtu savu dzīvību?
Dārgie brāļi un māsas, vienosim savas sirdis un stiprināsim spēkus, lai šodien jūras un tuksneši nebūtu kapsētas, bet gan vietas, kurās Dievs paver brīvības un brālības ceļus.
Vispārējās audiences noslēgumā pāvests Francisks apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas, jauniešus, slimniekus, seniorus un jaunlaulāto pārus. Uzrunājot poļu svētceļniekus, Francisks teica:
«Sirsnīgi sveicu poļu svētceļniekus. Jau vairākus gadus jūs esat izrādījuši labo samariešu piemēru, sniedzot palīdzību un sapratni kara bēgļiem no Ukrainas. Turpiniet būt viesmīlīgi pret tiem, kas ir zaudējuši visu un nāk pie jums, paļaujoties uz jūsu žēlsirdību un brālīgo palīdzību. Lai Svētā ģimene no Nācaretes, kas arī meklēja patvērumu svešā zemē briesmu laikā, jūs atbalsta un svētī!»
Francisks apsveica Kjavari diecēzes pusaudžus, kuri nesen saņēma Iestiprināšanas sakramentu. «Dārgie zēni un meitenes, ar Svētā Gara dāvanām jūsu draudzība ar Jēzu ir kļuvusi ciešāka un tā tiek barota ar Euharistiju. Tāpēc mudinu jūs uzticīgi piedalīties svētdienas Svētajā Misē un regulāri saņemt Izlīgšanas sakramentu. Tā ir tikšanās ar Jēzu, kurš piedod mūsu grēkus un palīdz mums darīt labu. Mēdz teikt - bet, manuprāt, tā ir slikta valoda -, ka konfirmācija ir atvadu sakraments, ka pēc tās saņemšanas neviens vairs neatgriežas baznīcā. Es uzskatu, ka tā nav taisnība, un jūs vienmēr būsiet baznīcā!»
Svētais tēvs apliecināja, ka lūdzas un domā par valstīm, kurās notiek karš. «Es domāju par Palestīnu, Izraēlu, nomocīto Ukrainu, Mjanmu, Ziemeļkivu reģionu un tik daudzām citām valstīm, kurās notiek karš. Lai Kungs dāvā tām mieru!»
