Pāvests reliģiskajiem: "Pieņemt, apskaut un mīlēt visus!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests atzīmēja, ka līdz ar ģenerālkapitulu, reliģiskajiem vienmēr ir žēlastība un arī atbildība izdzīvot nozīmīgu brīdi ne tikai priekš savām kongregācijām, bet arī priekš visas Baznīcas. Tas ir brīdis, kurā uzklausīt Svēto Garu, lai šodien turpinātu plaukt harizmātiskās iedvesmas, kas savulaik tika dāvātas šo institūtu dibinātājām un dibinātājiem. Francisks aicināja kopā pakavēties pie trim būtiskiem un apustuliskiem aspektiem, kādi piemīt minētajām kongregācijām.
Pirmais aspekts: izšķirošana. Īpaša vieta tai ierādīta vokacionistu tēvu harizmā, taču patiesībā tā attiecas uz katru reliģisku institūtu un katru cilvēku. Pāvests atzīmēja, ka veikt izšķirošanu ir daļa no dzīves. Tā ir nepieciešama gan lielo izvēļu brīžos, gan nelielajās ikdienas izvēlēs. Izšķirošana ir saistīta ar mums kā brīviem cilvēkiem un dienu pēc dienas ved pie piepildījuma mūsu kopējo cilvēcisko paaicinājumu un mūsu katra īpašo un vienreizējo identitāti.
Francisks atzina, ka uzklausīt Kungu, sevi pašus un citus ir grūts darbs. Tas ir grūts brīdis, kurā ir nepieciešama arī lūgšana, meditācija, pacietīga gaidīšana un vēlāk drosme un uzupurēšanās, lai konkretizētu un liktu darboties tam, ko Dievs, neuzspiežot savu gribu, rosina mūsu sirdī. Tajā pašā laikā tā ir arī milzīga laimes pieredze, jo lēmuma, īstā lēmuma pieņemšana, sagādā prieku.
Pāvests atgādināja, ka mūsu pasaulei tik ļoti ir nepieciešams atklāt izlemšanas garšu un skaistumu, jo īpaši, kad ir jāizdara definitīvas izvēles, kas nosaka izšķirošu pavērsienu dzīvē, kā tas ir paaicinājuma gadījumā. Tāpēc ir vajadzīgi tēvi un mātes, kas palīdz saprast, ka būt brīviem, nenozīmē mūžīgi palikt ceļu sazarojuma priekšā, kur paklaiņot te pa labi, te pa kreisi, tā arī nenostājoties uz patiesā ceļa. “Būt brīviem,” teica pāvests, “nozīmē saderēt – saderēt par savu ceļu ne tikai prātīgi un apdomīgi, bet arī drosmes un atteikšanās garā, lai augtu un attīstītos dāvināšanas dinamikā un būtu laimīgi, mīlot saskaņā ar Dieva plānu.”
Svētais tēvs pievērsās otrajam punktam – formācijai. Viņš atzīmēja, ka arī tas ir visām kongregācijām piemītošs punkts, vispirms jau tāpēc, ka reliģiskā dzīve pati par sevi ir gājums pretim izaugsmei svētumā. Tas apņem visu eksistenci, kurā Kungs nemitīgi veido to cilvēku sirdi, kurus Viņš ir izvēlējies. Šajā sakarā pāvests visiem ieteica būt uzcītīgiem lūgšanā, tajā lūgšanā, kas ir personīgas attiecības ar Kungu, lūgšanā, kas klausās, kas gaida. Francisks novēlēja, lai lūgšana būtu gan kopienas, gan personīga, gan sakramentāla, gan adorācijas. “Šodien esam pazaudējuši adorācijas jēgu, tā ir jāatgūst,” aicināja pāvests. Viņš norādīja, ka adorācija nozīmē parūpēties arī par tiem brīžiem, kas dzīvina konsakrēto ļaužu ikdienas attiecības ar Kristu.
Svētais tēvs aicināja reliģiskos pievērst uzmanību “sirds nemieram”. Viņš paskaidroja, ka viena lieta ir būt mierīgiem, bet otra lieta dzīvot ar “nemieru sirdī”. “Mums ir jābūt mierīgiem, bet ar nemieru sirdī,” norādīja Francisks. Viņš teica, ka arī šādā veidā reliģisko misija šodien, sociālajā un kultūras kontekstā, ko raksturo nerimtīga informācijas cirkulācija un tai pašā laikā nabadzība cilvēciskajās attiecībās, ir pravietiska. Ir nepieciešami izglītības darba veicēji, kuri prot ar mīlestību būt par ceļabiedriem cilvēkiem, kuri tiem ir uzticēti.
Noslēgumā pāvests pievērsās trešajam aspektam: tuvākmīlestībai. Viņš atzīmēja, ka visas četras kongregācijas, kuras šobrīd piedalās ģenerālkapitulā, ir izveidotas, lai atbalstītu un izglītotu nabadzīgos jauniešus. Gan svētā Magdalēna Sofija Barata, gan svētais Justīns Marija Russolillo, gan godājamā Marija Antonija Lalija un māte Katrīna Molinari šajos jauniešos saskatīja Dieva zīmi savai misijai. Pāvests norādīja, ka arī mūsdienās, jo īpaši šajās ģenerālkapitulu dienās, kongregāciju locekļiem nāks par labu savu acu priekšā paturēt nabadzīgos un palikt nomodā, lai nepazaudētu došanu par velti un no interesēm brīvu mīlestību.
“Jēzus uz mums runā caur nabadzīgajiem brāļiem un māsām, un katrā viņiem pasniegtajā dāvanā atmirdz Dieva mīlestības atspulgs,” teica Francisks. Viņš aicināja neaizmirst to, kas notiks Pēdējās Tiesas dienā, jo Kungs nejautās: “Ko esi studējis, cik tev ir diplomu, cik darbus izdarīji? Viņš teiks: “Nāc ar mani, jo es biju izsalcis un tu mani paēdināji, es biju izslāpis un tu man devi dzert; mani vajāja un tu mani pasargāji.” Pāvests norādīja, ka šeit ir rodama gaisma savam ceļam un šeit ir arī efektīva pretinde, lai uzvarētu mums apkārt esošo atgrūšanas kultūru. “Lūdzu, neatgrūdiet cilvēkus, neselekcionējiet tos ar pasaulīgiem kritērijiem,” viņš teica. Tā vietā Svētais tēvs aicināja pieņemt, apskaut un mīlēt visus.
