Pāvests: tikai mīlestība piešķir dzīvei jēgu
Silvija Krivteža - Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Šodien Evaņģēlijs mums stāsta par Jēzu, kurš pēc veiktā maizes un zivju pavairošanas brīnuma aicina ļaudis, kas Viņu meklē, pārdomāt notikušo, lai saprastu tā patieso nozīmi (Jņ 6, 24-35).
Viņi bija ēduši pavairoto maizi un zivis un bija redzējuši, kā, pat ar ierobežotiem resursiem, pateicoties kāda zēna dāsnumam un drosmei, kurš atdeva citiem to, kas viņam bija, visi tika paēdināti līdz sātam (Jņ 6, 1-13). Zīme bija skaidra: ja katrs dalās ar citiem tajā, kas viņam ir, tad ar Dieva palīdzību ikviens var kaut ko iegūt.
Taču ļaudis nesaprata: viņi uzskatīja Jēzu par burvi un sāka Viņu meklēt, cerēdami, ka Viņš atkārtos brīnumu, it kā tas viss būtu kaut kāda maģija.
Šie ļaudis bija brīnumainā notikuma liecinieki, bet viņi nesaprata tā patieso nozīmi: viņu uzmanība bija pievērsta tikai maizei un zivīm, materiālajam ēdienam, kas ātri beidzās, atstājot viņus izsalkušus. Viņi nesaprata, ka tas bija tikai instruments, ar kura palīdzību Tēvs, remdēdams viņu izsalkumu, atklāja viņiem kaut ko daudz svarīgāku: ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvi, un maizes garšu, kas piepilda līdz sātam. Citiem vārdiem sakot, īstā maize bija un ir Jēzus, Viņa mīļotais Dēls, kas tapa cilvēks (35). Kristus dalās ar mums nabadzībā, lai caur to mūs piepildītu ar prieku, kas izriet no pilnīgas sadraudzības ar Dievu un mūsu brāļiem un māsām (Jņ 3, 16).
Materiālās lietas nepiepilda dzīvi. To var piepildīt vienīgi mīlestība (Jņ 6,35). Lai tas notiktu, ir jāiet žēlsirdības ceļš, kas mudina neko nepaturēt sev, bet dalīties ar citiem.
Vai tas nenotiek arī mūsu ģimenēs? Padomāsim par vecākiem, kuri visu mūžu cenšas labi audzināt savus bērnus un kaut ko viņiem atstāt nākotnei. Cik skaisti, kad šī vēsts tiek saprasta, un bērni ir pateicīgi un, savukārt, kļūst cits citam par atbalstu kā brāļi! Un, no otras puses, cik skumji, kad viņi cīnās par mantojumu un, iespējams, gadiem ilgi vairs nerunā viens ar otru! Tēva un mātes vēstījums, viņu visdārgākais mantojums nav nauda, bet gan mīlestība, ar kuru viņi saviem bērniem dod visu, kas viņiem pieder, tāpat kā Dievs to dara ar mums, un tādējādi māca mūs mīlēt.
Tad jautāsim sev: kādas ir manas attiecības ar materiālajām lietām? Vai tās mani paverdzina, vai izmantoju tās ar iekšēju brīvību, kā instrumentu, lai dāvātu un saņemtu mīlestību? Vai es spēju pateikt "paldies" Dievam un saviem brāļiem un māsām par saņemtajām dāvanām un dalīties tajās ar prieku?
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, kura dāvāja Jēzum visu savu dzīvi, māca mūs padarīt visu par mīlestības instrumentu.
