Francisks universitātes pasniedzējiem: "Meklējiet patiesību!"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kultūras formācija faktiski nekad nav pašmērķis, un universitātes nedrīkst riskēt kļūt par “katedrālēm tuksnesī”; tās pēc savas būtības ir jaunu ideju un stimulu virzītājspēks, radošuma vietas – norādīja Francisks. Universitāte ir kultūras un ideju avots, bet jo īpaši tā veicina dedzīgus patiesības meklējumus, tādējādi kalpojot cilvēces progresam. Sevišķi katoļu universitātes ir aicinātas būt par Jēzus Kristus Evaņģēlija un dzīvās Baznīcas Tradīcijas ieraugu, sāli un gaismu.
“Tādēļ es vēlos vērsties pie jums ar vienkāršu aicinājumu: paplašiniet zināšanu robežas!” – mudināja Romas bīskaps. “Runa nav par jēdzienu un teoriju pavairošanu, bet gan par to, lai akadēmiskā un kultūras izglītība kļūtu par dzīvu telpu, kas aptver dzīvi un uzrunā dzīvi (…). Paplašināt robežas un kļūt par atvērtu telpu cilvēkam un sabiedrībai ir lielā universitātes misija.”
Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja uz divām mūsdienu galējībām, kas saistās ar robežu šaurību. No vienas puses, manāma atteikšanās no patiesības meklējumiem, dedzības trūkums, valda uzskats, ka viss ir relatīvs. No otras, runājot par patiesību universitāšu kontekstā un citur, mēs bieži vien iekrītam “racionālistiskā attieksmē, saskaņā ar kuru par patiesu var uzskatīt tikai to, ko mēs varam izmērīt un piedzīvot, it kā dzīve būtu reducēta tikai uz matēriju un redzamo. Abos gadījumos robežas ir šauras.”
Pirmajā gadījumā mums ir darīšana ar “gara nogurumu”, kas mūs pakļauj pastāvīgai nenoteiktībai un dedzības trūkumam, it kā nebūtu nozīmes meklēt jēgu realitātē, kas paliek nesaprotama. Patiesības meklējumi ir nogurdinoši, jo tie liek mums iziet ārpus sevis, riskēt, uzdot jautājumus – norādīja Francisks. Un tāpēc, kas attiecas uz garīgu nogurumu, mūs vairāk piesaista virspusēja dzīve, kur netiek uzdoti pārāk daudzi jautājumi; tāpat kā mūs vairāk piesaista viegla, ērta “ticība”, kas nekad neliek uzdot jautājumus.
Otrajā gadījumā mums ir darīšana ar “bezdvēselisku racionālismu”, un šodien, tehnokrātiskās kultūras ietekmē, mēs riskējam atkal tajā iekrist. Kad cilvēks tiek reducēts tikai uz matēriju, kad realitāte tiek ierobežota redzamā robežās, kad prāts ir tikai matemātisks un “laboratorisks”, tad pazūd spēja brīnīties, nespējam paskatīties pāri redzamajam, paraudzīties uz debesīm, lai atklātu to apslēpto patiesību, kurā slēpjas atbilde uz pamatjautājumiem: kāpēc es dzīvoju, kāda ir manas dzīves jēga, kāds ir šī dzīves ceļojuma galīgais mērķis un uzdevums?
Romano Gvardini sev uzdeva jautājumu: “Kāpēc cilvēks, neraugoties uz visu progresu, ir tik svešs pats sev un kļūst aizvien svešāks? Tāpēc, ka viņš ir pazaudējis atslēgu, lai saprastu cilvēka būtību. Mūsu patiesības likums saka, ka cilvēks sevi atpazīst, tikai sākot no augšas, no Dieva, jo tikai no Viņa viņš saņem eksistenci”.
Noslēgumā pāvests aicināja klātesošos universitātes docētājus paplašināt robežas, būt atvērtiem un uzņemt visus sāpju nomocītos cilvēkus, palīdzot tiem mācīties un attīstīties, un veicināt sabiedrības labklājību. “Paplašiniet robežas!” viņš mudināja. “Nesamierinieties, meklējiet patiesību un nekad neapslāpējiet savu aizrautību, lai nepadotos domu slinkumam. Esiet priekšgalā, veicinot iekļaušanas, līdzjūtības kultūru, rūpējieties par vājākajiem un esiet vērīgi attiecībā uz pasaules, kurā mēs dzīvojam, lielajiem izaicinājumiem.”
