Baznīcā nav vietas ļaunprātīgai izmantošanai un tās slēpšanai

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Un ja kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas uz mani tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā piekārtu dzirnakmeni un iemestu viņu jūrā” (Mk 9, 41). Ar šiem mācekļiem adresētajiem vārdiem Jēzus brīdina, ka ir bīstami apgrēcināt – sacīja pāvests savā homīlijā, norādot, ka turklāt tas ir ļoti nopietns Kunga brīdinājums. Tāpēc viņš to pārdomāja, izmantojot trīs atslēgas vārdus: atvērtība, sadraudzība un liecība.

Par atvērtību tiek rakstīts šīs svētdienas Pirmajā lasījumā un Evaņģēlijā, izceļot Svētā Gara brīvo darbību. Skaitļu grāmatas stāstā Gars piepilda ar savu pravietošanas dāvanu ne tikai vecākos, kas kopā ar Mozu devās uz sanāksmes telti, bet arī divus vīrus, kuri bija palikuši nometnē.

Tas liek mums aizdomāties, jo, ja sākotnēji likās skandalozi tas, ka viņi nepiedalījās izredzēto pulkā, tad pēc Gara dāvanas saņemšanas ir skandalozi aizliegt viņiem pildīt saņemto misiju. To labi saprot Mozus, pazemīgs un gudrs vīrs, kurš ar atklātu prātu un sirdi saka: “Lai tie visi ir pravieši Kunga tautas vidū, un lai Kungs liek savu garu pār viņiem!” (Sk 11, 29). Skaista zīme!

Tie ir gudri vārdi, kas ievada to, ko Jēzus saka Evaņģēlijā (sal. Mk 9, 38-43.45.47-48). Šeit notikums risinās Kafarnaumā, un mācekļi grib liegt kādam cilvēkam izdzīt ļaunos garus Mācītāja vārdā, jo – kā viņi saka – “viņš mums neseko” (Mk 9, 38). Mācekļi domā: “Kas mums neseko, kas nav “mūsējais”, tas nevar darīt brīnumus, viņam nav tiesību to darīt”. Bet Jēzus, kā vienmēr, viņus pārsteidz un norāj, aicinot atmest savu šauro domāšanu un “neieļaunoties” par Dieva brīvību. Viņš tiem saka: “Neliedziet viņiem to [...], kas nav pret mums, tas ir ar mums” (Mk 9, 39-40).

Pāvests norādīja, ka šie stāsi attiecas arī uz mums un mūsu kristīgo dzīvi. Saņemot Kristību, mēs saņēmām arī misiju. Taču tā ir dāvana, nevis iemesls, lai lielītos. Ticīgo kopiena nav priviliģēto loks, tā ir atpestīto saime – uzsvēra Francisks. Mēs neesam sūtīti nest Evaņģēliju pasaulei, balstoties uz saviem nopelniem, bet gan uz Dieva žēlastību, Viņa žēlsirdību un uzticību. Mums jātic, ka Viņš, neskatoties uz visiem mūsu ierobežojumiem un grēkiem, turpina mūs apveltīt ar tēvišķu mīlestību un redz mūsos to, ko mēs paši nespējam saskatīt. Tāpēc Viņš mūs aicina, sūta un pacietīgi pavada dienu no dienas.

Francisks piebilda, ka, ja mēs vēlamies ar atvērtu sirdi un mīlestību piedalīties Gara brīvajā darbībā, nevienu neieļaunojot, nekaitējot ar savu augstprātību un stingrību, mums ir jāpilda sava misija pazemīgi, pateicīgi un ar prieku. Mēs nedrīkstam ļauties aizvainojumam, bet gan mums ir jāpriecājas, ka arī citi var darīt to, ko darām mēs, lai izplatītos Dieva Valstība un lai mēs visi kādu dienu būtu vienoti Tēva apskāvienos.

Kā otro atslēgas vārdu pāvests aplūkoja sadraudzību. Svētais Jēkabs mums par to stāsta Otrajā lasījumā (sal. Jk 5, 1-6), atgādinot, ka vienīgais dzīves ceļš ir dāvāšana, mīlestība, kas vieno, un dalīšanās. Egoisma ceļš ved tikai pie noslēgtības, mūriem un šķēršļiem – patiesībā pie “skandāliem”. Tādā veidā mēs kļūstam piesaistīti lietām un attālināmies no Dieva un brāļiem.

Egoisms, tāpat kā viss, kas traucē mīlēt, “ieļauno”, jo tas nospiež mazos, pazemo cilvēku cieņu un apslāpē nabadzīgo saucienu (sal. Ps 9, 13) – uzsvēra pāvests. Tas bija aktuāli svētā Pāvila laikā un ir aktuāli arī mums. Pietiek, piemēram, padomāt par to, kas notiek, ja indivīdu un kopienu dzīves pamatā tiek likti tikai pašlabuma un tirgus loģikas principi. Tādā veidā tiek radīta pasaule, kurā vairs nav vietas tiem, kas nonākuši grūtībās, nav žēlsirdības pret tiem, kas kļūdās, un netiek izrādīta līdzjūtība tiem, kas cieš un vairs nespēj. 

Uzrunas turpinājumā Francisks uzstājīgi aicināja padomāt, kas notiek, kad tiek ieļaunoti mazie, kad tie tiek ievainoti, ļaunprātīgi izmantoti no to puses, kuriem vajadzēja par viņiem rūpēties. Tas atstāj lielas sāpes un bezspēcības sajūtu ne tikai pašos cietušajos, bet arī viņu ģimenes locekļos un kopienā. Šajā kontekstā Svētais tēvs, kā teica, “ar prātu un sirdi” atgriezās pie šo “mazo ļaužu” piedzīvotā, kurus viņš satika iepriekšējā dienā. Viņš sacīja:

“Es viņus uzklausīju, es jutu ciešanas, ko viņi piedzīvoja, tiekot ļaunprātīgi izmantoti, un šeit to atkārtoju: Baznīcā ir vieta visiem, visiem, bet mēs visi tiksim tiesāti, un tur nav vietas ļaunprātīgai izmantošanai, nav vietas ļaunprātīgas izmantošanas slēpšanai. Es lūdzu visus: Neslēpiet ļaunprātīgās izmantošanas noziegumus! Es lūdzu bīskapus: Neslēpiet ļaunprātīgās izmantošanas noziegumus! Ļaunprātīgos izmantotājus ir jānosoda un jāpalīdz viņiem izveseļoties no šīs sērgas. Ļaunumu slēpt nedrīkst: ļaunums ir jāatklāj, lai tas kļūst zināms, kā to drosmīgi izdarīja daži upuri. Ļaujiet tam kļūt zināmam! Un pāridarītājam jāsaņem sods. Pāridarītājam – vai viņš būtu lajs, priesteris vai bīskaps – ir jāsaņem sods, viņam ir jātiek sodītam.”

Dieva Vārds ir skaidrs: tajā teikts, ka “pļāvēju protestus” un “nabagu kliedzienus” nedrīkst ignorēt, tos nedrīkst izdzēst, it kā tie būtu disonējoša nots labklājības pasaules perfektajā koncertā, nedz arī apslāpēt ar kādu virspusēju labdarības formu. Gluži pretēji, tie ir dzīvā Gara balss, kas mums atgādina, kas mēs esam – mēs visi esam nabagi grēcinieki -, un aicina mūs uz atgriešanos. Izmantošanas upuru žēlabas paceļas uz debesīm, tās aizskar dvēseli, liek mums kaunēties un aicina mūs atgriezties.

Neliksim šķēršļus viņu pravietiskajai balsij, apklusinot to ar savu vienaldzību – uzsvēra pāvests. Ieklausīsimies, ko Jēzus saka Evaņģēlijā: nost ar aci, kas apgrēcina, jo, redzot nabagu, tā novēršas! Nost ar roku, kas apgrēcina, jo tā savelkas dūrē, lai noslēptu savus dārgumus, un alkatīgi ielien atpakaļ kabatā! Mana vecmamma teica: ‘Velns ienāk caur kabatām’. Tā ir roka, kas sit, lai seksuāli izmantotu, ļaunprātīgi izmantotu varu, ļaunprātīgi izmantotu vājāko sirdsapziņu. Un cik daudz ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu ir mūsu dzīvē, mūsu sabiedrībā! Nost ar kāju, kas ieļauno, jo tā skrien ātri nevis pretī cietušajam, bet viņam garām, lai turētos pa gabalu! Prom to visu! Lai tas viss ir tālu no mums! Tādā veidā nevar uzcelt neko labu un stabilu!

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka ja mēs vēlamies sēt nākotnes labā, arī sociālajā un ekonomiskajā līmenī, mums jāatgriežas pie žēlsirdības Evaņģēlija kā ikvienas savas izvēles pamata. “Nemānīsim sevi: bez mīlestības nekas ilgi nepastāv, viss pazūd, sabrūk un atstāj mūs pārejošas, tukšas un bezjēdzīgas dzīves gūstā”, viņš brīdināja, “tādas pasaules gūstā, kurai nav satura, kas aiz fasādēm ir zaudējusi jebkādu ticamību, jo ir ieļaunojusi mazos”. 

Runājot par vārdu liecība, pāvests aicināja sekot Annas no Jēzus paraugam. Šī sieviete, kas šodien tika pasludināta par svētīgu, bija savā laikā viena no Baznīcas lielās reformu kustības galvenajām varonēm, sekojot “gara milža” – svētās Terēzes no Avilas – pēdās, kuras ideālus viņa izplatīja visā Spānijā, Francijā un Briselē, un tajā laikā tā sauktajā Spānijas Nīderlandē. Viņa dzīvoja no 1545. līdz 1621. gadam, piedzima Spānijā un nomira tieši Briselē, bija baskāju karmelītu ordeņa māsa.

Laikā, ko raksturoja sāpīgi skandāli gan kristīgajā kopienā, gan ārpus tās, viņa un viņas līdzgaitnieki ar savu vienkāršo lūgšanas dzīvi un tuvākmīlestības darbiem spēja atgriezt pie ticības tik daudzus cilvēkus, ka kāds viņu paveikto Briselē nosauca par “garīgo magnētu”. Pēc savas izvēles viņa nav atstājusi nekādus rakstus. Tā vietā, to, ko bija apguvusi, viņa īstenoja dzīvē un tādā veidā lielo grūtību laikā palīdzēja celt Baznīcu. Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja ticīgos ar pateicību pieņemt viņas atstāto “sievišķā svētuma” modeli, kas sastāv no atvērtības, sadraudzības un liecības.