Pāvests Francisks aicina Eiropu "atgriezties uz pareizā ceļa"

Silvija Krivteža - Vatikāns

Pēc sagaidīšanas ceremonijas Lākenas pils reprezentatīvajā zālē pāvests parakstījās Goda grāmatā, kurā viņš iekļāva unikālu vēstījumu: "Ar pateicīgu sirdi es viesojos Beļģijā, kas ir miera zīme un tilts, kur dažādas kultūras, valodas un tautas dzīvo kopā savstarpējā cieņā. Lai Dievs svētī Beļģiju!" - raksta Svētais tēvs.

Tad sekoja pāvesta un karaliskā pāra privāta tikšanās un dāvanu apmaiņa. Romas bīskaps uzdāvināja karalim Filipam piemiņas medaļu, kuras dizainā apvienoti elementi, kas saistīti ar vizīti Luksemburgā un Beļģijā. 

Vienā no pils zālēm Beļģijas premjerministrs Aleksandrs de Kro tikās ar Vatikāna pārstāvjiem, tostarp ar arhibīskapu Paulu Ričardu Galageru, kurš ir Svētā Krēsla sekretārs attiecībām ar valstīm un starptautiskajām organizācijām. Sarunā tika apspriesta Beļģijas un Vatikāna sadarbība humanitārajos jautājumos un miera centienos.

Lākenas pilī, klātesot karaliskajam pārim, Francisks uzrunāja 300 valdības, kultūras, uzņēmējdarbības un sabiedrības pārstāvjus. Savā uzrunā viņš uzsvēra dialoga un sadarbības nozīmi starp dažādām kultūrām un tautām.

Beļģija ir tilts starp kontinentu un Britu salām, starp ģermāņu un franču valodā runājošajiem reģioniem, starp Eiropas dienvidiem un ziemeļiem. Tilts, kas paplašina vienprātību un attālina strīdus. Tilts, kur katrs cilvēks ar savu valodu, kultūru, mentalitāti un uzskatiem satiek otru un izvēlas vārdus, dialogu un dalīšanos kā līdzekļus attiecību veidošanai. Tilts, kas veicina tirdzniecību, ļauj dažādām civilizācijām sazināties un veidot dialogu. Tilts, kas ir neaizstājams, lai veidotu mieru un atteiktos no kara. Tāpēc mēs labi saprotam, cik liela un nozīmīga ir mazā Beļģija! Mēs saprotam, cik tā ir vajadzīga Eiropai, lai atcerētos savu vēsturi, ko veido nācijas un kultūras, katedrāles un universitātes, cilvēka ģēnija sasniegumi, bet arī daudzi kari un vēlme valdīt, kas dažkārt pārauga koloniālismā un ekspluatācijā.

Eiropai ir vajadzīga Beļģija, lai turpinātu iet miera un brālības ceļu starp to veidojošām tautām. Izlīgums un miers nav vienreiz un uz visiem laikiem iegūta uzvara, bet drīzāk pastāvīgs uzdevums un cēla misija, ko ir jāveic ar neatlaidību un pacietību. Jo cilvēkam, kas aizmirst pagātni, piemīt satraucoša spēja atkal krist, arī pēc tam, kad viņš beidzot ir piecēlies, nedomājot par iepriekšējo paaudžu ciešanām un briesmīgām izmaksām.

Tāpēc Beļģija ir ārkārtīgi vērtīga Eiropas kontinenta atmiņā. Jo šī atmiņa sniedz neapgāžamus argumentus, lai pastāvīgi un savlaicīgi attīstītu drosmīgas kultūras, sociālās un politiskās darbības, kas nepieļautu tādu nākotni, kurā kara ideja un prakse ar tās katastrofālajām sekām atkal kļūtu par reālu iespēju.

Vēsture, magistra vitae, kas pārāk bieži netiek uzklausīta, no Beļģijas aicina Eiropu atgriezties uz pareizā ceļa, no jauna atklāt savu patieso seju, no jauna ieguldīt nākotnē, atvērties dzīvībai un cerībai, pārvarēt demogrāfisko ziemu un kara elli! Pāvests uzsvēra, ka Katoļu Baznīca sludina cilvēkiem, ģimenēm, sabiedrībām un valstīm cerību, kas ir sena un vienmēr jauna. Tā cenšas palīdzēt ikvienam stāties pretī izaicinājumiem un pārbaudījumiem bez viegla entuziasma vai drūma pesimisma, bet ar pārliecību, ka cilvēkam, Dieva mīlētam, ir mūžīgs aicinājums uz mieru un labestību, un tas nav lemts sabrukumam un nebūtībai.

Pāvests uzsvēra, ka Baznīca dzīvo starp gaismu un ēnu, bieži vien ar liela dāsnuma un brīnišķīgas upurēšanās augļiem, bet dažkārt arī ar sāpīgām antiliecībām. Francisks atzina, ka šajā sakarā viņu sarūgtinājis tā sauktais "piespiedu adopcijas" fenomens, kas notika Beļģijā pagājušā gadsimta piecdesmitajos un septiņdesmitajos gados. To ir jāaplūko no tā laika kultūras un mentalitātes viedokļa, lai nošķirtu, kas šajos sensitīvajos stāstos bija nozieguma rūgts auglis, no tā, kas drīzāk bija sabiedrībā izplatītas mentalitātes rezultāts. Uzrunas noslēgumā pāvests teica:

Jūsu Majestāte, dāmas un kungi, manas vizītes moto jūsu valstī ir "Ceļā ar cerību". Mani pārsteidza tas, ka Ésperance ir rakstīts ar lielo burtu: tas izsaka, ka cerība nav kaut kas tāds, ko cilvēks nes savā mugursomā; nē, cerība ir Dieva dāvana, un to cilvēks nes savā sirdī! Tāpēc es vēlos atstāt šo novēlējumu jums un visiem Beļģijā dzīvojošajiem vīriešiem un sievietēm, lai jūs vienmēr lūgtu un saņemtu to no Svētā Gara, lai jūs kopā ar Cerību ietu dzīves un vēstures ceļu!