"Ja vēlaties brīvību, esiet pētnieki un patiesības liecinieki!"

Inese Šteinerte - Vatikāns

 “Redzam, cik vardarbīgs ir ļaunums, kas  sagrauj vidi un tautas. Šķiet, ka tas nepazīst bremzes,” teica Francisks, vienlaikus atzīmējot, ka visbrutālākā ļaunuma izpausme ir karš. Tāpat arī korupcija un mūsdienu verdzības formas. Dažreiz šis ļaunums piesārņo arī reliģiju, kas kļūst par uzkundzēšanās instrumentu. Taču, tā ir zaimošana. Cilvēku vienotība ar Dievu, kas ir Pestījošā Mīlestība, kļūst par verdzību. Pat Tēva vārds kļūst par valdonības izteiksmi. Taču Dievs ir Tēvs, nevis pavēlnieks. Dēls ir Brālis, nevis diktators un Svētais Gars ir mīlestības Gars, nevis valdnieks. “Mēs, kristieši, zinām, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds, ka tā dienas ir skaitītas, bet tas nemazina mūsu pūliņus, tieši pretēji, tos palielina,” teica pāvests, norādot, ka cerība ir mūsu atbildība.

“Kādas ir attiecības starp kristietību un ekoloģiju, proti, kāds ir mūsu ticības plāns attiecībā uz visas cilvēces kopējo namu,” jautāja Francisks. Atbildot, viņš izmantoja trīs vārdus – atzinība, misija, uzticība. Pirmā attieksme – atzinība par to, ka šis nams mums ir dāvāts. Mēs neesam saimnieki, bet esam ciemiņi un svētceļnieki zemes virsū. Pirmais, kas par šo namu rūpējas, ir Dievs. Mēs esam Dieva aprūpēti, tāpēc pāvests aicināja būt atzinīgiem un Viņam pateikties. 

Otrā attieksme – misija. Mēs esam pasaulē, lai glabātu tās skaistumu un rūpētos par to visu, jo īpaši, nākamo paaudžu labā. “Lūk, kāpēc pastāv Baznīcas “ekoloģiskā programma”,” skaidroja Francisks. Viņš brīdināja, ka neviens attīstības plāns neizdosies, ja mūsu apziņā saglabāsies augstprātība, vardarbība, sāncensība. Tāpēc ir jādodas pie šī jautājuma avota – pie cilvēka sirds. No turienes izriet arī ekoloģiskā jautājuma neatliekamība – no augstprātīgas vareno vienaldzības, kas priekšplānā vienmēr izvirza ekonomiskās intereses. Kamēr tas tā būs, ikviena apelācija tiks noklusināta, vai tiks pieņemta tikai tiktāl, cik tā ir izdevīga tirgum. Kamēr tirgus paliek pirmajā vietā, mūsu kopējais nams cietīs no netaisnības. Dāvanas skaistums prasa mūsu atbildību: mēs esam ciemiņi, nevis despoti. Šajā ziņā pāvests aicināja studentus uztvert kultūru kā pasaules attīstīšanu, ne tikai kā ideju kopumu.

Trešā attieksme – uzticība. Uzticība Dievam un uzticība cilvēkam. Tas ir integrālas attīstības izaicinājums, kas attiecas uz visiem cilvēkiem visos viņu dzīves aspektos – fiziskajā, morālajā, kultūras, sociālpolitiskajā. Tas atrodas opozīcijā pret jebkādu apspiešanas, vai atgrūšanas formu, ko nosoda Baznīca, kura rūpējas par katra sava locekļa atgriešanos pie taisnības un patiesības. Šajā ziņā integrāla attīstība apelē pie mūsu svētuma. Tas ir paaicinājums uz taisnīgu un laimīgu dzīvi priekš visiem. “Tātad, izvēle, kura mums ir jāizdara, ir manipulēt, vai rūpēties par dabu,” teica pāvests, atzīmējot, ka šī izvēle attiecas arī uz mūsu iekšējo pasauli.

 “Domas par cilvēcisko ekoloģiju liek pieskarties tematam, kas ir tuvs jums, man un maniem priekštečiem, un tā ir sievietes loma Baznīcā,” turpināja Francisks. Viņš aicināja atrast izejas punktu, uzdodot jautājumu: “Kas ir sieviete un kas ir Baznīca?” “Baznīca ir sieviete, tā ir Līgava. Baznīca ir Dieva tauta, nevis multinacionāls uzņēmums. Tā ir sieviete Dieva tautā, tā ir meita, māsa, māte,” teica pāvests. Viņš uzsvēra, ka vīrietī un sievietē izpaužas Dieva attēls, pie tam kopā, nevis atsevišķi. “Sievietes un vīrieši ir personas, nevis indivīdi,” viņš piebilda. Jau no saviem sākumiem viņi ir aicināti mīlēt un būt mīlēti. To, kas ir raksturīgs sievietei, nenosaka ne konsenss, ne ideoloģijas. Tā ir cieņa, ko nodrošina sākotnējs likums, kas nav rakstīts uz papīra, bet ir ierakstīts miesā. Cieņa ir nenovērtējams labums, oriģināla īpašība, ko neviens cilvēcisks likums nevar ne dot, ne atņemt. Vadoties pēc šīs cieņas, kristīgā kultūra arvien no jauna dažādos kontekstos attīsta vīrieša un sievietes sūtību, un viņu savstarpējo esamību vienam priekš otra, atrodoties kopībā.  Nevis vienam pret otru, jo tas nozīmētu feminismu, vai mashilismu, bet vīrieti priekš sievietes un sievieti priekš vīrieša, abus kopā.

Pāvests aicināja atcerēties, ka sieviete atrodas pestījošā notikuma sirdī. “No Marijas “jā” pasaulē ienāca Dievs personā. Sieviete ir auglīga pieņemšana, gādība, vitālas rūpes. Tāpēc viņa ir nozīmīgāka par vīrieti, taču, ir slikti, ja sieviete grib būt kā vīrietis,” teica Francisks. Vēršoties pie Luvēnas Katoļu universitātes studentiem, Svētais tēvs sacīja, ka viņi tur atrodas kā sievietes un vīrieši. Viņi ir ceļā, veicot savu personu formāciju. Tāpēc viņu akadēmiskais gājums sastāv no dažādiem elementiem – no pētījumiem, draudzības, sociālā kalpojuma, pilsoniskās un politiskās atbildības, no mākslas izteiksmēm utt. Pāvests pakavējās pie trim studentu formācijas aspektiem – kā studēt, kāpēc studēt un kā labā studēt.

Vispirms – kā studēt? Francisks atzīmēja, ka tāpat kā jebkurā zinātnē, ir ne tikai metode, bet arī stils. Katrs cilvēks var attīstīt savu stilu. Studijas, patiesībā, ir sevis un citu iepazīšana. Taču, pastāv arī kopīgais stils, kurā dalīties universitātes kopienai. Kultūra kā rūpes par sevi, prasa savstarpēju kultūru. “Starp studentiem un profesoriem karš nepastāv, bet pastāv dialogs, dažreiz tas var būt intensīvāks dialogs, taču tas ir dialogs, un dialogs palīdz augt kopienai,” teica pāvests.

Otrais studentu formācijas aspekts – kāpēc studēt? Svētais tēvs atzīmēja, ka pastāv iemesls, kas to liek darīt un mērķis, kas pievelk. Dažreiz cilvēks studē, jo grib strādāt kādu konkrētu darbu, taču viņš sāk dzīvot tikai šī darba dēļ, tādā veidā pats kļūstot par “preci”. “Darba dēļ nedzīvojam, bet strādājam, lai dzīvotu,” atgādināja pāvests.

Trešais aspekts – kā labā studēt? Vai pašiem priekš sevis? “Studējam, lai mēs būtu spējīgi izglītot un kalpot citiem. Tātad, universitātē saņemtais tituls apliecina spēju dot ieguldījumu kopējā labumā,” norādīja Francisks.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs pakavējās pie jautājuma par to, kas ir patiesība. Šo jautājumu savulaik uzdeva Pilāts. “Bez patiesības mūsu dzīve zaudē jēgu. Studijām ir jēga, ja mēs meklējam patiesību. Lai atrastu patiesību, ir nepieciešama kritiska attieksme, tikai tā būs iespējams iet uz priekšu. Patiesība ļauj sevi atrast. Tā ir pieņemoša, atvērta, dāsna. Ja atteiksimies kopā meklēt patiesību, studijas kļūs par varas instrumentu, par kontroli pār citiem. Alma Mater ir universitātes kopiena, universitāte, tā, kas palīdz veidot sabiedrību, veidot brālīgumu. Studijas bez kopīgiem patiesības meklējumiem nekam neder. Tad tās kļūst par uzkundzēšanos,” teica pāvests. “Ja vēlaties brīvību,” viņš piebilda, “esiet pētnieki un patiesības liecinieki!”