Brālība ir atbilde naida un kara neprātam

Dārgie brāļi un māsas, labdien!

Šodien es runāšu par savu apustulisko ceļojumu uz Āziju un Okeāniju. To sauc par apustulisku ceļojumu, jo tas nav tūrisma ceļojums. Tas ir ceļojums, kas tiek veikts ar mērķi nest Kunga Vārdu, iepazīstināt ar Kungu, kā arī – iepazīt tautas dvēseli. Un tas ir ļoti skaisti.

Pāvils VI bija pirmais pāvests, kurš 1970. gadā lidoja pretī uzlecošajai saulei un ilgāku laiku viesojās Filipīnās un Austrālijā. Viņš apmeklēja arī citas Āzijas valstis un Samoa salas. Tas bija neaizmirstams ceļojums! Pirmais, kas izbrauca no Vatikāna, bija svētais Jānis XXIII, kurš ar vilcienu devās uz Asīzi. Pēc tam svētais Pāvils VI veica šo neaizmirstamo ceļojumu. Šajā ziņā arī es centos sekot viņa piemēram, bet tā kā uz maniem pleciem gulstas lielāka gadu nasta, tad es aprobežojos ar četrām valstīm: Indonēziju, Papua-Jaungvineju, Austrumtimoru un Singapūru. Es pateicos Kungam, kurš man kā vecam pāvestam ļāva darīt to, ko es gribēju darīt kā jauns jezuīts! Es gribēju doties misijā uz turieni.

Pirmās pārdomas, kas rodas spontāni pēc šī ceļojuma, ir tādas, ka, domājot par Baznīcu, mēs joprojām esam pārāk eirocentriski jeb, kā saka, “rietumnieciski”. Taču patiesībā Baznīca ir daudz lielāka, daudz lielāka par Romu un Eiropu, daudz lielāka un – es atļaušos teikt – daudz dzīvāka tajās zemēs. Es to emocionāli piedzīvoju, satiekot šīs kopienas, klausoties priesteru, konsekrēto personu, kristīgo laju, īpaši katehētu, liecībās. Katehēti ir tie, kas nes uz saviem pleciem evaņģelizācijas darbu. Tās ir Baznīcas, kas nevis nodarbojas ar prozelītismu, bet aug, pateicoties savai “pievilcībai”, kā to teica Benedikts XVI.

Indonēzijā kristieši ir aptuveni 10%, bet katoļi - 3%. Viņi ir mazākumā. Bet tas, ko es satiku, ir dzīva, dinamiska Baznīca, kas spēj dzīvot un sludināt Evaņģēliju šajā valstī, kurai ir ļoti cēla kultūra, kas tiecas harmonizēt daudzveidību un kurā vienlaikus ir lielākā musulmaņu klātbūtne pasaulē. Šajā kontekstā es guvu apstiprinājumu tam, ka līdzjūtība ir ceļš, pa kuru kristieši var iet un pa kuru viņiem ir jāiet, lai liecinātu par Kristu, Glābēju, un tajā pašā laikā sastaptos ar lielajām reliģiskajām un kultūras tradīcijām. Kas attiecas uz līdzjūtību, neaizmirsīsim Kunga trīs iezīmes: tuvību, žēlsirdību un līdzjūtību. Dievs ir līdzās, Dievs ir žēlsirdīgs un Dievs ir līdzjūtīgs. Ja kristietim nav līdzjūtības, tad viņš nekam neder.

“Ticība, brālība, līdzjūtība” bija Indonēzijas apmeklējuma moto: ar šiem vārdiem Evaņģēlijs katru dienu konkrēti caurstrāvo šīs tautas dzīvi, pieņemot to un dāvājot tai Jēzus žēlastību, kurš nomira un atkal augšāmcēlās. Šie vārdi ir kā tilts, kā pazemes pāreja, kas savieno Džakartas katedrāli ar lielāko mošeju Āzijā. Tur es redzēju, ka brālība ir nākotne, tā ir atbilde anticivilizācijai, velnišķīgajam naida un kara neprātam.

Es piedzīvoju misionāras Baznīcas, kas iziet, skaistumu Papua-Jaungvinejā, arhipelāgā, kas stiepjas Klusā okeāna bezgalīgajās tālēs. Tur dažādas etniskās grupas runā vairāk nekā astoņsimt valodās: ideāla vide Svētajam Garam, kurš grib, lai mīlestības vēsts atbalsotos valodu simfonijā. Tā nav vienveidība. Tas, ko panāk Svētais Gars ir simfonija, harmonija. Tur galvenie varoņi bija un joprojām ir īpaši misionāri un katehēti.

Mana sirds priecājās par to, ka varēju pavadīt nedaudz laika kopā ar mūsdienu misionāriem un katehētiem; un es biju aizkustināts, klausoties jauniešu dziesmas un mūziku: viņos es redzēju jaunu nākotni, bez cilšu vardarbības, bez atkarībām, bez ekonomiskā vai ideoloģiskā koloniālisma; brālības nākotne un rūpes par brīnišķīgo apkārtējo vidi. Papua-Jaungvineja var būt šī integrālās attīstības modeļa “laboratorija”, ko animē Evaņģēlija “ieraugs”. Tāpēc, ka nevar pastāvēt jauna cilvēce bez jauniem vīriešiem un jaunām sievietēm, un to var panākt tikai Kungs. Es gribu pieminēt arī Vanamo apmeklējumu, kur misionāri darbojas starp mežu un jūru. Viņi iet mežā, lai dotos meklēt visslēptākās ciltis… Tās ir skaistas atmiņas.

Kristīgās vēsts cilvēciskās un sociālās veicināšanas spēks īpaši izceļas Austrumtimoras vēsturē. Tur Baznīca dalījās neatkarības procesā ar visu tautu, vienmēr virzot to uz mieru un izlīgumu. Tas nav jautājums par ticības ideoloģizāciju, nē, tā ir ticība, kas kļūst par kultūru un tajā pašā laikā apgaismo, attīra un paaugstina to. Šī iemesla dēļ es atjaunoju auglīgās attiecības starp ticību un kultūru, kurām savas vizītes laikā jau bija pievērsies svētais Jānis Pāvils II. Ticība ir jāinkulturē un kultūra jāevaņģelizē. Ticība un kultūra.

Bet pāri visam mani pārsteidza šīs tautas skaistums: tā ir pārbaudījumu skarta, bet priecīga tauta, tauta, kas ir gudra ciešanās. Tauta, kas ne tikai rada daudz bērnu, bet māca viņiem smaidīt. Es nekad neaizmirsīšu šīs zemes, šī apgabala bērnu smaidus. Bērni tur vienmēr smaida. Viņi māca smaidīt. Un tā ir nākotnes garantija. Īsi sakot, Austrumtimorā es redzēju, ka Baznīca ir jauna: ģimenes, bērnus, jauniešus, daudzus semināristus un konsekrētās dzīves kandidātus. Es gribu teikt, nepārspīlējot, ka elpoju “pavasara gaisu”!

Pēdējā pietura šajā ceļojumā bija Singapūra. Valsts, kas ļoti atšķiras no pārējām trim: pilsētvalsts, ļoti moderna, Āzijas un ne tikai Āzijas ekonomikas un finanšu centrs. Tur kristieši ir minoritāte, bet tomēr viņi veido dzīvu Baznīcu, kas ir apņēmusies radīt harmoniju un brālību starp dažādām etniskajām grupām, kultūrām un reliģijām. Pat turīgajā Singapūrā ir “mazie”, kas seko Evaņģēlijam un kļūst par sāli un gaismu, liecinieki cerībai,  kas ir lielāka par to, ko var garantēt ekonomiskie ieguvumi.

Es vēlos pateikties šiem cilvēkiem, kuri mani uzņēma ar tik lielu siltumu, ar tik lielu mīlestību – katehēzes noslēgumā sacīja pāvests. Vēlos pateikties viņu valdībām, kas tik ļoti palīdzēja šīs vizītes organizēšanā, lai tā notiktu organizēti un bez problēmām. Es pateicos visiem, kas šajā sakarā sadarbojās. Es pateicos Dievam par šī ceļojuma dāvanu! Un es vēlreiz visiem pateicos, viņiem visiem. Lai Dievs svētī tautas, kuras satiku, un vada tās pa miera un brālības ceļu! Sveicieni visiem!