"Lai visus sasniegtu Evaņģēlija smarža!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks pateicās bīskapam Norberto de Amaralam, kurš savā uzrunā atzīmēja, ka Austrumtimora ir zeme “pasaules malā”. Svētais tēvs uzsvēra, ka “pasaules mala”, savukārt, atrodas Evaņģēlija centrā, jo eksistences perifērijas atrodas Kristus sirds centrā. Evaņģēlijs ir pilns ar cilvēkiem un personīgajām vēsturēm, kas atrodas malā, bet Jēzus viņus aicina un dara par cerības izplatītājiem.
Domājot par Baznīcas grūtībām un izaicinājumiem Austrumtimorā, pāvests pakavējās pie Jāņa Evaņģēlija apraksta, kurā attēlota tikšanās Jēzus draugu Lācara, Martas un Marijas mājās (sal. 12,1-11). Marija ņem trīssimts gramus dārgas nardu svaidāmās eļļas un apslaka ar to Jēzus kājas, kuras vēlāk slauka ar saviem matiem, un visa māja piepildās ar smaržu. Smarža – Jēzus un Viņa Evaņģēlija smarža, bija temats, pie kura savā uzrunā pakavējās pāvests. Viņš norādīja, ka šī smarža ir dāvana, kas Baznīcai ir jāglabā un jāizplata.
“Glabāt smaržu”… Francisks aicināja vienmēr atgriezties pie saņemtās dāvanas, pie sava paaicinājuma sākumiem. Viņš atzīmēja, ka smaržas simbols austrumtimoriešiem nav svešs, jo šeit aug sandalkoks, kura aromātu ir ļoti iecienījuši arī citu tautu un nāciju cilvēki. Tas tiek cildināts arī Bībelē, kur tiek vēstīts par Sabas karalieni, kura ķēniņam Zālamanam pasniedz sandalkoka dāvanu (sal. 1 Ķēn 10,12).
Austrumtimoras Baznīcas bīskapus, priesterus, reliģisko institūtu locekļus, semināristus un katehētus pāvests aicināja neaizmirst, ka no Kunga saņemtā smarža ir rūpīgi jāglabā, lai tā neizgarotu un nepazaudētu savu aromātu. Tas nozīmē apzināties savu dāvanu, atcerēties, ka smarža nav vajadzīga pašiem, bet gan tāpēc, lai slacītu to uz Kristus kājām, sludinot Evaņģēliju un kalpojot nabadzīgajiem, uzmanīties, lai sevi neskartu viduvējība un garīgais remdenums.
Lai neļautu apdzist ticības liesmai, pāvests aicināja padziļināt kristīgo mācību, garīgo un teoloģisko formāciju, jo tas ir nepieciešams, lai sludinātu Evaņģēliju savā kultūrā un tajā pašā laikā attīrītu to no arhaiskām un dažreiz māņticības formām. Francisks atzina, ka Austrumtimoras kultūrā ir daudz skaistā. “Īpaši domāju par ticību augšāmcelšanai un mirušo dvēseļu klātbūtnei,” viņš teica, tajā pašā laikā norādot, ka tas viss ir jāattīra Evaņģēlija un Baznīcas mācības gaismā.
Otrais aspekts, kuram pievērsās pāvests, ir “izplatīt smaržu”. Viņš paskaidroja, ka Baznīca pastāv, lai evaņģelizētu un mēs esam aicināti nest citiem jaunās Evaņģēlija dzīves saldo smaržu. Marija no Betānijas neizmantoja dārgo eļļu, lai izdaiļotos pati, bet gan, lai apslacītu ar to Jēzus kājas. Līdz ar to smarža izplatās pa visu māju. Marka Evaņģēlijā tiek precizēts, ka Marija sasit alabastra trauku, kurā glabājās smaržīgā eļļa (sal. 14,3). Pāvests teica, ka evaņģelizācija notiek tad, kad mums ir drosme “sasist” trauku ar smaržām, tas ir “čaulu”, kas mūs bieži ieslēdz sevī, un iziet no sava ticības slinkuma, no savām ērtībām, no tādas ticības, kas tiek dzīvota tikai sev.
Pāvests norādīja, ka arī Austrumtimorā, kas sakņojas ilgā kristīgajā vēsturē, šodien ir nepieciešams jauns evaņģelizācijas spars, lai visus sasniegtu Evaņģēlija smarža – izlīgšanas un miera smarža pēc ciešanu gadiem karā. Ir vajadzīga līdzjūtības smarža, kas palīdz piecelties nabadzīgajiem un kas iedvesmo piecelt ekonomiku un sociālo dzīvi. Ir vajadzīga taisnības smarža pret korupciju un jo īpaši, Evaņģēlija smaržu ir nepieciešams izplatīt pret visu, kas pazemo, grauj un pat iznīcina cilvēka dzīvi, pret tām brūcēm, kuras izraisa iekšējo tukšumu un ciešanas, tādas, kā alkoholisms, vardarbība, cieņas trūkums pret sievieti. Jēzus Evaņģēlijam piemīt spēks pārveidot šīs tumšās realitātes un radīt jaunu sabiedrību.
Vēršoties pie Baznīcas klēra locekļiem, pāvests atzīmēja, ka tāpēc ir vajadzīgi dedzīgi, izglītoti, radoši priesteri, reliģiskie un katehēti. Svētais tēvs aicināja vairīties no kārdinājuma kļūt augstprātīgiem, nedomāt par savu kalpojumu kā par sociālo prestižu, bet atcerēties, ka smarža ir jākaisa uz Kristus kājām, kas ir mūsu ticības brāļu kājas, sākot no visnabadzīgākajiem.
Austrumtimorā pastāv ieradums, satiekot priesteri, paņemt viņa konsakrēto roku savējā un pielikt to sev pie pieres kā svētības zīmi. “Ir skaisti šajā žestā saskatīt Dieva svētās tautas mīlestību, jo priesteris ir svētības instruments,” teica pāvests un tajā pašā laikā aicināja nekad neizmantot savu lomu savtīgos nolūkos, bet vienmēr svētīt, mierināt, būt par līdzjūtības kalpu un Dieva žēlsirdības zīmi.
