Pasludināt Kristu Indonēzijā. Pāvesta tikšanās ar vietējo Baznīcu
Silvija Krivteža - Vatikāns
Dievmātes katedrāle, ko projektējis jezuīts Antonius Dijkmans, iesvētīta 1901. gadā. Tā atrodas Brīvības laukumā, iepretim Istiglal mošejai. Ēkas fasādi rotā Jaunavas Marijas simbols - mistiskā roze. Galvenais altāris, tabernakuls un zelta krusts izgatavoti Nīderlandē 19. gadsimtā un uzstādīti 1956. gadā.
Tikšanās sākumā pāvestu apsveica Indonēzijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs. Uzrunā Svētais tēvs skaidroja sava 45. apustuliskā ceļojuma moto: "Ticība, brālība, līdzjūtība". "Tie ir trīs tikumi, kas izsaka gan Baznīcas ceļu, gan tautas raksturu, kas lepojas ar etnisko un kultūru daudzveidību, un tajā pašā laikā ilgojas pēc vienotības un mierīgas līdzāspastāvēšanas, kā to apliecina tradicionālie "Pancasila" principi", teica Francisks.
Svētais tēvs norādīja, ka Indonēzija ir valsts ar milzīgām dabas bagātībām - floru, faunu, energoresursiem, izejvielām. Viņš atzina, ka lielas bagātības var arī kļūt par iemeslu lepnībai un iedomībai, taču, ja uz dabas bagātībām raudzīsimies ar atvērtu prātu un sirdi, tās mums atgādinās par Dievu, Viņa klātbūtni kosmosā un mūsu dzīvē, kā to māca Svētie Raksti. Nav neviena centimetra no brīnišķīgās Indonēzijas teritorijas, kas nebūtu Dieva dāvana, Viņa nesavtīgās mīlestības zīme, sacīja pāvests.
Runājot par brālību, Francisks pieminēja kādu divdesmitā gadsimta dzejnieci, kura rakstīja, ka būt brāļiem nozīmē mīlēt vienam otru, atzīstot, ka mēs "esam tik dažādi kā divi ūdens pilieni". Un tieši tā tas arī ir. Nav divu vienādu ūdens pilienu, tāpat kā nav divu pilnīgi identisku brāļu, pat dvīņu. Tātad dzīvot brālībā nozīmē cienīt vienam otru, atzīstot, ka katrs no mums ir vienlīdzīgs savā dažādībā.
Tā ir arī Baznīcas Indonēzijā iezīme, kas izpaužas atvērtībā, ar kādu tā attiecas pret dažādām realitātēm, kas to veido un ieskauj kultūras, etniskajā, sociālajā un reliģiskajā līmenī. Tas nav mazsvarīgi, jo Evaņģēlija sludināšana nenozīmē uzspiest vai pretstatīt savu ticību citu cilvēku pārliecībai, bet gan dāvāt un dalīties priekā, ko sniedz tikšanās ar Kristu, vienmēr izturoties ar cieņu un brālīgu mīlestību pret visiem. Francisks aicināja indonēziešus būt vienotības praviešiem pasaulē, kurā, šķiet, arvien vairāk pieaug tendence šķelties, uzspiest un provocēt vienam otru.
Svētais tēvs pakavējās pie ceļojuma moto trešā vārda – līdzjūtības. Tas ir cieši saistīts ar brālību. Patiesībā līdzjūtība nav žēlastības dāvanu došana trūcīgajiem brāļiem un māsām, raugoties uz viņiem no savas drošības un privilēģiju "torņa". Tas ir aicinājums būt tuvu viņiem, atmetot visu, kas var traucēt noliekties, lai pieceltu viņus un dotu viņiem jaunu cerību. Tas nozīmē arī pieņemt viņu sapņus un ilgas pēc pestīšanas un taisnīguma, rūpēties par viņiem, iesaistot arī citus labdarības dinamismā.
Pāvests atzina, ka ir arī tādi, kas baidās no līdzjūtības, jo uzskata to par vājumu, un tā vietā kā tikumu cildina tikai to, kas kalpo viņu interesēm, ievērojot distanci no visiem, neļaujot, lai viņus kaut kas vai kāds varētu "aizskart", tādējādi domājot, ka viņi ir skaidrāki un brīvāki savu mērķu sasniegšanā. Taču tas ir maldīgs skatījums uz realitāti. Tas, kas uztur pasauli dzīvu, ir nevis pašlabuma aprēķini - kas parasti beidzas ar radības iznīcināšanu un kopienu šķelšanu -, bet gan žēlsirdības darbi, kas tiek veikti citu labā. Žēlsirdība neaizēno patieso dzīves redzējumu, bet palīdz mums labāk saskatīt lietas mīlestības gaismā.
Uzrunas noslēgumā Francisks aicināja bīskapus un priesterus, semināristus un katehētus turpināt savu misiju, stiprinot ticību un brālības garu. "Es pateicos jums par visu labo, ko katru dienu jūs darāt! Es lūdzos par jums un aicinu jūs lūgties arī par mani. Pateicos jums!" – teica pāvests. Tikšanās ietvaros liecības sniedza priesteris, klostermāsa un divi katehēti.
