Kļūt maziem, lai atspoguļotu Dieva mīlestības gaismu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Ar vārdiem “Mums ir dzimis bērns, dēls mums ir dots” pravietis Isajs (9, 5) vērsās pie Jeruzalemes iedzīvotājiem, kad pilsētā valdīja labklājība, taču reizē notika liela morāla lejupslīde – skaidroja pāvests. Labklājība padara varenos aklus, un tie maldīgi domā, ka ir pašpietiekami, ka Kungs tiem nav vajadzīgs, un tie kļūst egoistiski un netaisnīgi. Tai pat laikā nabagi tiek pamesti un cieš badu. Tāpēc pravietis pasludina jaunu apvārsni, ko pavērs Dievs – cerības un prieka pilnu nākotni, kur verdzība un karš tiks uz visiem laikiem izskausti. Dievs liks atspīdēt savai gaismai, kas nesīs pestīšanu, un tas notiks, dāvājot mums Dēlu.
Svētais tēvs atzina, ka bērna piedzimšana parasti sagādā cilvēkiem prieku, kalpo tiem kā pamudinājums darīt labu, tiekties pēc tīrības un vienkāršības. Jaundzimušā priekšā sasilst un piepildās ar maigumu pat visnocietinātākā sirds. Mazdūšīgie atkal atgūst cerību un rezignētie no jauna spēj sapņot un ietic labākai dzīvei. “Bērna trauslums satur sevī tik spēcīgu vēstījumu, ka tiek aizskartas pat visnocietinātākās sirdis, un tajās atdzimst apņemšanās tiekties pēc harmonijas un miera”, sacīja pāvests.
Dievs mums ir tuvu, pateicoties Bērna klātbūtnei. Dievs kļūst par Bērnu. Mēs esam aicināti ne tikai apbrīnot šo noslēpumu un ļauties aizkustinājumam, bet arī atvērties Tēva mīlestībai un ļaut tai pārveidot savu sirdi, lai tādā veidā tiktu dziedēti mūsu ievainojumi un mūsu dzīvē ienāktu kārtība.
Turpinājumā Francisks atzina, ka Austrumtimora ir skaista, jo tur ir daudz bērnu. Tā ir jauna zeme, kur pulsē dzīvība. Un tā ir liela dāvana – viņš uzsvēra. Patiesībā daudzo jauniešu un bērnu klātbūtne nemitīgi ienes svaigumu, atjauno enerģiju, piepilda ar prieku un sniedz entuziasmu. Vēl jo vairāk, tā ir spoža zīme, jo ierādīt vietu bērniem, mazajiem, pieņemt viņus, rūpēties par viņiem, pašiem kļūt maziem Dieva un savu brāļu un māsu priekšā ir tādas attieksmes, kas palīdz mums atvērties Kunga darbībai. Kļūdami mazi, mēs ļaujam sevī darboties Visvarenajam Dievam.
Pāvests atgādināja, ka šajā dienā godinām Mariju kā Karalieni, tas ir, kā Jēzus, kurš ir visas pasaules Karalis, Māti. Dieva Dēls kļuva mazs, lai kļūtu par mūsu brāli. Marija to labi saprata un izvēlējās visu savu dzīvi palikt ēnā, būt maza, kalpojot un lūdzoties. Viņa atvēlēja vietu Jēzum arī tad, kad tas viņai dārgi maksāja, arī tad, kad viņa labi nesaprata, kas notiek visapkārt.
“Tādēļ, dārgie brāļi, dārgās māsas”, teica Francisks, “nebaidīsimies kļūt mazi Dieva un cits cita priekšā, nebaidīsimies zaudēt savu dzīvību, ziedot savu laiku, pārskatīt savas programmas un atteikties no visa, kas nepieciešams, lai brālis vai māsa varētu pilnveidoties un būt laimīgi. Nebaidīsimies nepieciešamības gadījumā mainīt savu projektu izmērus – nevis samazināt to vērtību, bet padarīt tos vēl skaistākus, dāvājot sevi un pieņemot citus”.
Romas viesis atzina, ka to visu ļoti labi simbolizē divi skaistie šīs zemes tradicionālie dārgakmeņi – Kaibauk un Belak. Abi ir izgatavoti no dārgmetāla, un tas nozīmē, ka tie ir svarīgi.
Pirmais simbolizē bifeļu ragus un saules gaismu, un to novieto uz augšu kā pieres rotu, kā arī uz mājokļu jumtiem, atbilstoši jumtu formai. Tas simbolizē spēku, enerģiju un siltumu, un tas var simbolizēt Dieva dzīvību dodošo spēku. Turklāt, novietots galvas augstumā un māju augšā, tas mums atgādina, ka ar Kunga Vārda gaismu un Viņa žēlastības spēku arī mēs varam ar savu izvēli un rīcību līdzdarboties lielajā pestīšanas plānā.
Otrais, Belak, ko valkā uz krūtīm, papildina pirmo. Tas atgādina maigo mēness gaismu, kas naktī pazemīgi atstaro sauli, visu apvijot ar gaišu spožumu. Tas liecina par mieru, auglību un maigumu, vienlaikus simbolizējot mātes maigumu, kas ar savu mīlestību liek tam, kam pieskaras, mirdzēt ar tādu pašu gaismu, kādu viņa savukārt saņem no Dieva.
Kaibauk un Belak, Tēva un Mātes spēks un maigums. Tādā veidā Kungs atklāj savu valdīšanu, kas izpaužas mīlestībā un žēlsirdībā. Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja ticīgos lūgties par to, lai viņi kā Baznīca un sabiedrība spētu izstarot pasaulē mīlestības Dieva spožo un liego gaismu.
Euharistijas svinību noslēgumā uzrunu teica Dili arhibīskaps, kardināls Virgilio du Karmu da Silva: “Šodien šī Tači Tolu vieta atkal ir Austrumtimoras tautas vēsturiskā notikuma epicentrs”. Ja pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte iezīmēja “izšķirošo soli mūsu pašnoteikšanās procesā”, viņš sacīja, atsaucoties uz neatkarības izcīnīšanu, tad šodien pāvesta Franciska klātbūtne iezīmē “būtisku soli valsts, tās identitātes un kultūras veidošanā”. Kardināls atgādināja, ka pagātnē pētniekus un jūrasbraucējus Timoras sala piesaistīja ar sandalkoka smaržu, kas “noteiktā vēstures posmā sajaucās ar Evaņģēlija smaržu” un kas, pateicoties misionāru pastāvīgajai iesaistei, saglabājas līdz mūsdienām.