Pāvests Istiklalas mošejā: aicinājums uz vienotību
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Tas liecina, ka šīs nācijas vēsturē un kultūrā mošeja, tāpat kā citas kulta vietas, veido telpu dialogam, savstarpējam respektam, harmoniskai sadzīvei starp reliģijām un citām garīgajām izpausmēm,” atzīmēja pāvests. Viņš apliecināja, ka tā ir “liela dāvana, kuru indonēzieši ir aicināti kopt ik dienas, lai reliģiskā pieredze būtu atbalsta punkts brālīgai un mierpilnai sabiedrībai un nekad nekalpotu par aizvērtības un sadursmju iemeslu.”
Francisks pieminēja pazemes tuneļa izbūvi, kas savienos Istiklalas mošeju un Debesīs uzņemtās Jaunavas Marijas katedrāli. Svētais tēvs to nosauca par daiļrunīgu zīmi, kas divām lielām kulta vietām ļauj ne tikai atrasties “vienai iepretim otrai”, bet arī “vienai vienotai ar otru”. Pāvests aicināja iet kopīgu ceļu, kur katrs kopj savu garīgumu un praktizē savu ticību, meklējot Dievu un dodot savu pienesumu atvērtas sabiedrības veidošanā, kas ir balstīta uz savstarpēju cieņu un mīlestību, un spēj atteikties no pārlieku stingrības, fundamentālismiem un ekstrēmismiem. Francisks pauda gandarījumu, ka Indonēzijā šis kopīgais draudzības gājums ir iesākts jau pirms laba laika un to ir atbalstījuši civilās un politiskās varas pārstāvji, kā arī reliģiskie līderi, bet visvairāk par visu tas ir bijis iespējams, pateicoties indonēziešu tautas gara atvērtībai, tās spējām harmonizēt atšķirības.
Izmantojot pazemes tuneļa simbolu, pāvests indonēziešiem izteica divus novēlējumus. Pirmais – “vienmēr raudzīties dziļāk”. Viņš paskaidroja, ka tieši tur var rast to, kas vieno. Kamēr virspusē atrodas mošeja un katedrāle, kuras apmeklē abu reliģiju ticīgie, zem zemes, tunelī, tie satiekas un var ienākt otra “reliģiskajā pasaulē”. Reliģiju redzamie aspekti, tādi, kā riti, prakse un citi, ir tradicionālais mantojums, un tas ir jāglabā un jārespektē. Taču, tas, kas atrodas “apakšā”, “pazemes pasaulē”, tieši tādā, kāds ir “draudzības tunelis”, veido vienu reliģisko jūtu sakni: tie ir tikšanās meklējumi ar dievišķo, ilgas pēc bezgalīgā, ko Visaugstākais ir ielicis mūsu sirdī. Tie ir lielāka prieka un dzīvības, kas ir stiprāka par nāvi, meklējumi. Tie iedvesmo mūsu dzīves ceļojumu un liek mums iziet no sava “es”, lai ietu pretim Dievam. Tātad, raugoties dziļāk, izprotot to, kas noris mūsu dzīves intimitātē, izprotot ilgas pēc pilnības, kas mīt mūsu sirds dziļumos, atklāsim, ka visi, neraugoties uz savām atšķirībām, esam brāļi, visi svētceļnieki, visi dodamies ceļā pie Dieva.
Otrais, pāvesta izteiktais novēlējums – “rūpēties par saiknēm”. Viņš atzīmēja, ka tunelis ir uzcelts, lai savienotu divas dažādas, vienu no otras attālākas vietas. Tas ir pazemes ejas uzdevums – savienot, tas ir, radīt saikni. Dažreiz domājam, ka tikšanās starp reliģijām ir jautājums, kas attiecas uz kopīgu saskarsmes punktu meklēšanu starp dažādām doktrīnām un reliģiskajam profesijām. Patiesībā, var notikt, ka šāda pieeja vainagojas ar šķelšanos, jo katras reliģiskās pieredzes doktrīnas un dogmas ir atšķirīgas. Tas, kas tuvina patiešām, ir saiknes veidošana starp mūsu atšķirībām, draudzība, uzmanība, savstarpēja palīdzība. Tās ir attiecības, kurās katrs atveras otram, kurās kopā cenšamies meklēt patiesību, mācoties no otra reliģiskās tradīcijas. Tās ir saites, kas ļauj mums strādāt kopā, iet vienotiem kopā, lai sasniegtu kādu mērķi. Vienotība dzimst no personīgajām draudzības saiknēm, no savstarpēja respekta un savstarpējas otra telpas un ideju pieņemšanas.
Uzrunas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka “reliģiskās harmonijas veicināšana cilvēces labā” ir iedvesma, kurai kristieši un musulmaņi ir aicināti sekot, tāpēc tā saucas arī Kopīgā deklarācija, kas ir sagatavota šim tikšanās brīdim. Līdz ar to Deklarācijas parakstītāji uzņemas atbildību par dramatiskajām krīzēm, kas apdraud cilvēces nākotni, jo īpaši kari un konflikti, kurus, diemžēl, vairo arī reliģiju izmantošana. Starp krīzēm Francisks pieminēja arī vides krīzi, kas ir kļuvusi par šķērsli tautu izaugsmei un mierīgai sadzīvošanai. Šī scenārija priekšā viņš aicināja veicināt un stiprināt visu reliģisko tradīciju kopīgās vērtības, palīdzot sabiedrībai izskaust vardarbības un vienaldzības kultūru.
Pāvests pateicās Indonēzijas sabiedrībai par šo gājumu. Viņš atzīmēja, ka Indonēzija ir kultūru, etnisko grupu un reliģisko tradīciju mozaīka, ļoti bagāta ar daudzveidību, kas atspoguļojas arī ekosistēmā un apkārtējā vidē. “Ja ir tiesa, ka jums ir vislielākās zelta atradnes pasaulē, tad ziniet, ka vislielākais dārgums ir griba, lai atšķirības nekļūtu par konflikta iemeslu, bet radītu harmoniju, saskanīgumu un savstarpēju cieņu,” teica pāvests.
