Pāvests mudina Baznīcu Beļģijā dzīvot ar Evaņģēlija prieku
Silvija Krivteža - Vatikāns
Svētais tēvs pateicās Briseles arhibīskapam par apsveikuma uzrunu. "Jūs esat «Baznīca ceļā»", teica pāvests, paužot atzinību par Baznīcas Beļģijā svarīgo ieguldījumu kristīgo laju formācijā, centieniem būt tuvu visiem cilvēkiem. Atbildot uz jautājumiem, Francisks pakavējās pie vārdiem – evaņģelizācija, prieks, žēlsirdība.
Pirmais ceļš ir evaņģelizācija. Mūsu laikmeta pārmaiņas un ticības krīze, kāda vērojama Rietumeiropā, liek atgriezties pie vissvarīgākā, proti, pie Evaņģēlija, lai Jēzus nestā Labā vēsts no jauna tiktu sludināta visām tautām un atklāts tās skaistums. Krīze – katra krīze – sacīja pāvests – ir laiks, lai mostos no miega un atgrieztos. Tā ir brīnišķīga iespēja – Bībeles valodā kairòs – meklēt Gara ceļus, kā tās notika ar Abrahamu, Mozu un praviešiem. Mēs esam pārgājuši no kristietības, kas iesakņojusies draudzīgā sociālā kontekstā, uz "minoritātes" kristietību. Un tas prasa drosmi atgriezties un iesaistīties evaņģelizācijas darbā.
Pāvests uzsvēra, ka atgriešanās drosme ir nepieciešama visiem. Kungs atver mūsu sirdis, lai mēs satiktu tos, kas ir atšķirīgi no mums. Tas ir skaisti, pat nepieciešams, lai jauniešu vidū būtu atšķirīgi sapņi un garīgums. Jūs teicāt, ka "visi ir ceļā, bet ejam pa dažādiem ceļiem". Tā tam arī jābūt, jo var būt daudz personīgu vai kopienas ceļu, kas ved uz vienu un to pašu mērķi, uz tikšanos ar Kungu. Baznīcā ir vieta visiem, un neviens nevar būt otra cilvēka kopija. Vienotība Baznīcā nav vienveidība, bet gan harmonijas atrašana dažādībā! Kā mēs varam nest Evaņģēliju sabiedrībai, kas tajā vairs neklausās vai ir novērsusies no ticības? – jautāja Francisks.
Otrs ceļš ir prieks. Runa ir par tādu prieku, kas mūs pavada un atbalsta arī tumšajos un sāpīgajos brīžos. Tā ir dāvana, kas nāk no augšienes, no Dieva. Tas ir Evaņģēlija uzmodinātas sirds prieks. Tā ir apziņa, ka ceļā mēs neesam vieni, ka nabadzības, grēka un ciešanu situācijās Dievs mums ir tuvu, rūpējas par mums un neļauj, lai nāvei piederētu pēdējais vārds. Prieks ir žēlastības zīme – savā laikā teica Jozefs Ratcingers, kurš skaidroja, ka tur, kur nav prieka, kur izplēn humora dzirksts, tur nav Jēzus Kristus Gara. Lai jūsu sprediķošana, svētku svinēšana, kalpojums un apustulāts izstaro sirds prieku, jo tas pievelk arī tos, kas atrodas tālu, teica pāvests.
Trešais ceļš – žēlsirdība. Kristus Evaņģēlijs, pieņemts un dalīts, saņemts un dots, aicina priecāties, atklāt, ka Dievs ir žēlsirdības Tēvs, kas ir aizkustināts mūsu dēļ, kas mūs pieceļ, kas nekad neatsakās no savas mīlestības pret mums. Dievs nekad neatsakās no savas mīlestības pret mums, - atkārtoja Svētais tēvs. Dievs nekad neatsakās no savas mīlestības. Saskaroties ar ļaunumu, mums dažkārt var šķist "netaisnīgi", jo mēs vienkārši piemērojam laicīgo taisnīgumu: "Kas dara ļaunu, tam ir jāmaksā. Tomēr Dieva taisnīgums ir daudz pilnīgāks: pat tad, ja tie, kas ir darījuši ļaunu, tiek aicināti atlīdzināt par savām kļūdām, bet, lai tiktu dziedināti sirdī, ir nepieciešama žēlsirdīgā Dieva mīlestība. Tieši caur savu žēlsirdību Dievs mūs attaisno, jo Viņš mums dod jaunu sirdi, jaunu dzīvi".
Francisks pateicās katoļu kopienai par brīnišķīgo darbu, ko dara, cenšoties ciešanas pārvērst par palīdzību, tuvību un līdzjūtību. Ļaunprātīga izmantošana rada briesmīgas ciešanas un brūces, apdraudot ticības ceļu. Ir vajadzīga liela līdzjūtība, lai cietušo ciešanu priekšā nepaliktu stīvi un auksti, bet liktu viņiem sajust mūsu tuvību un sniegtu viņiem visu iespējamo palīdzību, mācītos no viņiem būt Baznīcai, kas kļūst par visu kalpu, nevienu nepakļaujot. Jā, jo viena no vardarbības saknēm ir varas ļaunprātīga izmantošana, kad mēs izmantojam mums piederošās lomas, lai pārspētu citus vai manipulētu ar viņem.
Žēlsirdība ir atslēgas vārds ieslodzītajiem. Jēzus mums parāda, ka Dievs nebēg no mūsu brūcēm un netīrumiem. Viņš zina, ka mēs visi varam darīt ļaunu, bet neviens nav ļauns. Neviens nav pazudis uz visiem laikiem. Tāpēc ir pareizi iet visus zemes taisnīguma un cilvēciskos ceļus, psiholoģiskos un soda ceļus, bet sodam ir jābūt ārstnieciskam, tam ir jāved uz dziedināšanu. Cilvēkiem ir jāpalīdz atkal pacelties un atrast savu ceļu dzīvē un sabiedrībā. Atcerēsimies: mēs visi varam izdarīt ļaunu, bet neviens nav ļauns, neviens nav pazudis uz visiem laikiem. Žēlsirdība, vienmēr žēlsirdība, - sacīja pāvests.
"Ejiet kopā, lai jūs būtu žēlsirdīga Baznīca. Bez Svētā Gara nekas kristīgs nenotiek. To mums māca Vissvētākā Jaunava Marija, mūsu Māte. Lai Viņa jūs vada un sargā. Es dodu jums savu svētību. Un, lūdzu, neaizmirstiet lūgties par mani. Paldies jums!" – noslēdzot uzrunu, teica pāvests Francisks.
