Pāvests mudina jauniešus runāt mīlestības valodā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvesta saruna ar jauniešiem, kā ierasti, bija spontāna. Uzsācis iepriekš sagatavotu runu, Svētais tēvs drīz vien to atlika malā un pārgāja uz tiešu dialogu ar ierosinošiem jautājumiem. Šīs aizrautīgās sarunas galvenā tēma bija universālā valoda, kas ved uz mieru, harmoniju un vienotību. Tā ir mīlestības valoda.
Sākot ar to, ka viņš bija pārsteigts par jauniešu lielo skaitu Papua-Jaungvinejā, pāvests uzsvēra, ka tieši jaunieši ir nākotnes cerība. Bet kā šo nākotni veidot? Svētais tēvs atsaucās uz Bībeles stāstu par Bābeles torni un norādīja uz diviem tā veidošanas modeļiem: pirmais noved pie apjukuma un šķelšanās, bet otrais - pie harmonijas ar Dievu un saviem brāļiem. Pēc plūdiem Noasa pēcnācēji izklīda pa dažādām salām, "katrs pēc savas valodas, katrs pēc savas cilts" (Rad 10,5). Neatceļot viņu atšķirības, Dievs deva tiem saziņas un vienotības veidu: "Visā zemē bija viena valoda un viens dialekts," saka Svētie Raksti (Rad 11,1). Tas nozīmē, ka Dievs mūs ir radījis labām savstarpējām attiecībām. Viņš nav radījis mūs nesaprašanai, bet gan labām attiecībām, uzsvēra pāvests.
"Saskaroties ar šīm valodu atšķirībām, kas šķeļ un izkliedē, ir nepieciešama viena valoda, kas palīdzētu mums būt vienotiem. Bet es jums jautāju: kāda valoda veicina draudzību, nojauc šķelšanās mūrus un paver mums visiem ceļu brālīgā apskāvienā? Kāda ir šī valoda?" - pāvests uzrunāja jauniešus un saņēma atbildi: šī valoda ir mīlestība, bet tai pretēja valoda ir naids. "Bet ir kaut kas, kas, iespējams, ir vēl ļaunāks par naidu: vienaldzība pret citiem," piebilda pāvests. Pēc tam viņš pieminēja Papua-Jaungvinejas neparasto lingvistisko un kultūru bagātību: pie visas šīs daudzveidības tās iedzīvotājiem ir viena kopīga valoda - "sirds valoda, mīlestības valoda," sacīja pāvests.
Nākamā tēma, ko viņš skāra sarunā ar Papua-Jaungvinejas jauniešiem, bija cilvēciskais vājums. "Mēs visi varam kļūdīties, mēs visi varam pakrist. Taču svarīgi ir nevis tas, ka mēs pakrītam, bet gan tas, ka mēs nepaliekam uz zemes. Tāpēc, kad redzam kādu, kas ir pakritis, mums jāpalīdz viņam piecelties". Pāvests trīs reizes atkārtoja šo domu, uzdodot jauniešiem vienu un to pašu jautājumu: ko viņi dara, kad redz kādu krītam? - Atbilde vienmēr bija viena un tā pati: jāpalīdz piecelties.
