Cilvēks var radīt daudz ko iespaidīgu, tomēr visa pamatā ir mīlestība

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Zināšanas dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ”, sacīja Francisks, citējot svētā Pāvila vārdus. Apustulis tos adresē Korintas kristiešu kopienai, kas ir bagāta ar dažādām harizmām un ko viņš savās vēstulēs bieži vien mudina izkopt sadraudzību mīlestībā.

Pāvests atzina, ka arī Baznīca Singapūrā ir bagāta ar dāvanām, dinamiska, augoša un uztur konstruktīvu dialogu ar dažādām konfesijām un reliģijām. Visa šī pilsētvalsts ir skaista. Tā izceļas ar iespaidīgu arhitektūru, sākot jau ar to pašu Nacionālo stadionu. Tomēr šo iespaidīgo celtņu, tāpat kā jebkura cita projekta, kas atstāj pozitīvu nospiedumu šajā pasaulē, pamatā nav, kā daudzi domā, pirmkārt un galvenokārt nauda, ne tehnoloģijas un pat ne inženierzinātnes (protams, tie visi ir ļoti noderīgi līdzekļi), bet gan mīlestība: tieši “mīlestība, kas ceļ” – uzsvēra Svētais tēvs. Bez mīlestības nav dzīvības, trūkst dedzības, nav iemesla rīkoties, trūkst spēka kaut ko būvēt.

“Dārgie brāļi un māsas, ja šajā pasaulē pastāv un saglabājas kaut kas labs, tad tikai tāpēc, ka bezgalīgajos un daudzveidīgajos apstākļos mīlestība ir uzvarējusi naidu, solidaritāte - vienaldzību, dāsnums – egoismu”, turpināja Francisks. “Bez tā neviens šeit nebūtu spējis izveidot tik lielu metropoli, arhitekti nebūtu projektējuši, strādnieki nebūtu strādājuši un nekas nebūtu sasniegts”.

Reizēm var gadīties, ka mēs, īstenojot savus iespaidīgos projektus, maldīgi domājam, ka esam pašpietiekami, ka no mums pašiem vien ir atkarīga mūsu bagātība, labklājība un laime, taču dzīves mūs vienmēr atgriež pie vienas realitātes, proti: bez mīlestības mēs neesam nekas.

Pāvests paskaidroja, ka to apliecina ticība, kas atklāj, ka mūsu spējas mīlēt un būt mīlētiem pamatā ir pats Dievs, kurš mūs radīja un atbrīvoja no grēka un nāves. Tieši Jēzū meklējams sākums un piepildījums visam, kas mēs esam un kas varam kļūt. Tādā veidā mūsu mīlestība ir Dieva mīlestības atspulgs, un to raksturo cieņa pret visiem cilvēkiem. Kāda ir visskaistākā celtne? Kāda ir visvērtīgākā dārgmanta Dieva acīs? – jautāja Francisks. Tie esam mēs visi – Tēva mīļotie bērni, aicināti izplatīt mīlestību. Un izplatīt mīlestību nozīmē nesavtīgi atbildēt nabagu vajadzībām, just līdzi un palīdzēt cietējiem, būt viesmīlīgiem, grūtos laikos saglabāt uzticību, būt vienmēr gataviem piedot un glabāt cerību. Tādā veidā mēs, tāpat kā daudzi svētie, varam kļūt Dieva mīlestības spožais atspulgs.

Šajā sakarā Romas bīskaps minēja Mariju, kurai 12. septembrī ir vārda diena. Viņa ar savu palīdzību un klātbūtni daudziem cilvēkiem ir atnesusi un nes cerību. Viņas vārds ir uz daudzu ticīgo lūpām gan priekos, gan bēdās tāpēc, ka viņā atklājas Tēva mīlestība. Viņa ir mūsu maigā un gādīgā Māte, kas visu saprot, visu piedod un kas mūs nekad nepamet. Tāpēc mēs vēršamies pie viņas.

Homīlijas noslēgumā pāvests pieminēja svēto Francisku Ksaveru, kurš šajā Dienvidaustrumāzijas zemē savu misiju gaitu laikā sastapa viesmīlību.

Svētās Mises laikā viena no ticīgo lūgšanām bija veltīta Vjetnamu piemeklējušā taifūna upuriem. Singapūras arhibīskaps, kardināls Viljams Goh Seng Čī, pateicās pāvestam par viņa klātbūtni 38 gadus pēc pēdējā pāvesta - svētā Jāņa Pāvila II - brauciena uz Singapūras zemi. Ja vizīte iededzināja ticības liesmu, tad ir svarīgi, lai tā spīdētu vēl spožāk – novēlēja kardināls, mudinot stiprināt vienotības saites, iet sinodalitātes un dialoga ceļu un palikt “kopībā”, īstenojot misiju. Tikai šādā veidā Baznīca var dot cerību cilvēcei un būt “Kristus bāka, mīlestības un žēlsirdības, līdzjūtības, taisnīguma un iekļaušanas bāka”.