Pāvests: sirds šķīstība ir svarīgāka par ārējiem rituāliem
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pārdomas pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" pāvests Francisks balstīja uz Marka evaņģēlija septīto nodaļu.
Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodienas Evaņģēlijā (Mk 7, 1-8. 14-15. 21-23) Jēzus skaidro, kas ir šķīsts un kas ir nešķīsts. Šī tēma bija ļoti tuva Viņa laikabiedriem - un tā galvenokārt bija saistīta ar rituālu un noteikumu ievērošanu, lai izvairītos no jebkādas saskares ar lietām vai personām, kas tiek uzskatītas par nešķīstām, un, ja tas būtu noticis, lai novērstu radušos "traipu" (Lk 11-15). Tajos laikos dažiem reliģioziem cilvēkiem tā bija gandrīz kā apsēstība - tīrība un nešķīstība.
Daži Rakstu mācītāji un farizeji, stingri ievērojot šos noteikumus, pārmet Jēzum, ka Viņš ļauj saviem mācekļiem ņemt ēdienu ar "netīrām, tas ir, nemazgātām rokām" (Mk 7, 2-5), un Jēzus izmanto šo pārmetumu, lai runātu par "tīrības" nozīmi.
Tīrība – saka Jēzus, nav saistīta ar ārējiem rituāliem, bet galvenokārt ar iekšējo attieksmi. Tādējādi bieža roku mazgāšana nekalpo tam, lai cilvēks būtu tīrs, ja viņā dzimst ļaunas jūtas, piemēram, alkatība, skaudība un lepnums, vai arī viņš nes ļaunus nodomus, piemēram, krāpšanu, zādzību, nodevību un apvainojumus (Mk 7, 21-22). Jēzus pievērš tam uzmanību, lai brīdinātu no rituālisma, kas neveicina izaugsmi labajā; turklāt tas var novest arī pie tā, ka cilvēks neņem vērā vai pat attaisno sevī un citos mīlestībai pretējas izvēles un attieksmes, kas sāpina dvēseli un noslēdz sirdi.
Un tas, brāļi un māsas, ir svarīgi arī mums visiem – mēs nevaram nākt no Svētās Mises un jau baznīcas pagalmā sākt aprunāt un tenkot par visu un visiem. Šīs tenkas grauj sirdi, tās grauj dvēseli. Tā nedrīkst! Jūs ejat uz Misi un pēc tam darāt šādas lietas, tas ir ļoti nejauki! Vai arī izrādies dievbijīgs lūgšanā, bet pēc tam mājās izturies pret saviem ģimenes locekļiem auksti un atturīgi, vai atstāj novārtā savus gados vecos vecākus, kuriem nepieciešama palīdzība un klātbūtne (Mk 7, 10-13). Tā ir dubulta dzīve, un tā nevar dzīvot. Tieši tā rīkojās farizeji. Tā bija tikai ārējā tīrība bez labas un žēlsirdīgas attieksmes pret citiem. Vai arī - mēs nevaram izlikties par godīgiem, veikt kādu brīvprātīgu darbu un dažus filantropiskus žestus, bet sirdī kultivēt naidu pret citiem, nicināt nabagos un vājos vai savā darbā izturēties negodīgi.
Šādi rīkojoties, cilvēka attiecības ar Dievu tiek reducētas uz ārējiem žestiem, bet iekšēji cilvēks paliek neuzņēmīgs Viņa žēlastības attīrošajai iedarbībai, nododoties domām, vēstījumiem un uzvedībai, kas ir bez mīlestības.
Mēs esam radīti kaut kam citam. Mēs esam radīti dzīves tīrībai, maigumam, mīlestībai. Tāpēc jautāsim sev: vai es konsekventi izdzīvoju savu ticību? Vai to, ko daru baznīcā, cenšos darīt arī ārpus tās tādā pašā garā? Vai ar savām jūtām, vārdiem un darbiem konkretizēju to, ko saku lūgšanā? Padomāsim par to.
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, šķīstā Māte, palīdz mums savu dzīvi, praktizētu tuvākmīlestībā, pārveidot par Dievam patīkamu kalpojumu (Rom 12, 1).
