Francisks svētceļniekiem: atjaunotne, sadraudzība, kalpošana
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Iepriekšējā dienā atgriezies Romā no sava 45. apustuliskā ceļojuma, kas bija garākais ceļojums visa pontifikāta laikā, pāvests 14. septembrī atsāka savas audiences Vatikānā. Sestdien viņš pieņēma minētā reliģiskā institūta organizētā svētceļojuma dalībniekus. Institūtu 1524. gada 14. septembrī nodibināja itāļu priesteris svētais Gaetāns Tjēns ar saviem pirmajiem sekotājiem. Viņi šajā dienā Svētā Pētera bazilikā, Romā, salika svētsolījumus, apņemoties veidot kopienas dzīvi un kalpot Dieva brāļiem. Viņi vēlējās, ejot personīgās iekšējās atjaunotnes ceļu, veicināt Baznīcas reformu pēc pirmās apustuliskās kopienas parauga.
Tolaik Vatikāna bazilika izskatījās citādi: pirmo teatīņu svētsolījumi netika izteikti jau pabeigtā ēkā, kādu mēs to redzam šodien, bet lielā būvlaukumā – atgādināja pāvests. “Tāda Svētā Pētera bazilika izskatījās 1524. gadā,” viņš sacīja.
Romas bīskaps pieminēja veco Konstantīna ēku, kas bija kļuvusi nepiemērota Dieva tautas vajadzībām, tās pakāpenisku nojaukšanu, lai uzceltu jaunu. Viņš paskaidroja, ka pat tad, kad darbi ritēja lēni un trūka līdzekļu vai plāni nebija pilnīgi skaidri, cilvēki strādāja, jo kopiena auga; un ar iepriekšējām celtnēm vairs nepietika.
“Tas ir tēls,” viņš sacīja, “kas palīdz mums pārdomāt nepieciešamību būt uzticīgiem savai misijai, drosmīgi iet atjaunotnes ceļu, paliekot uz vecā pamata, bet tajā pašā laikā esot gataviem nojaukt to, kas vairs nav vajadzīgs, lai uzceltu kaut ko jaunu (sal. Lk 5, 36-39), paklausot Kunga Garam un paļaujoties uz Providenci”.
Viesmīlīgs nams netiek celts vienatnē, bet gan kopā, kopienā, novērtējot visu tās locekļu ieguldījumu. Pāvests to norādīja audiences laikā, izceļot darbu, ko Svētā Pētera bazilikā paveikuši slaveni mākslinieki, prasmīgi amatnieki un daudzi strādnieki. Viņš pieminēja arī visus tos cilvēkus, kuri veica šķietami visnecilākos darbus, bet kurus vienoja kopīgi centieni uzcelt jaunu dievnamu. Šajā “rūpnīcā” pat vislabākie projekti nebūtu ieraudzījuši dienas gaismu, ja cilvēki nebūtu atrotījuši piedurknes un ķērušies pie darba. “Labie nodomi paliek neauglīgi, ja mēs ar pazemību, labo gribu un upurēšanās garu reāli neveltām sevi citu cilvēku labā”, sacīja Francisks.
Svētais Gaetāns tam ir piemērs, jo viņš veicināja daudzus labdarības darbus, no kuriem daži ir dzīvi vēl šobaltdien. Kā teikts Svētajos Rakstos, Jēzus mācīja, ka Viņš “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pat kalpotu un atdotu savu dzīvību (sal. Mk 10, 45)”.
Pāvests aicināja klātesošos pavērot bazilikas skaistumu, paraudzīties vienam uz otru, vienlaikus atceroties, ka “ēka, kurā mēs atrodamies, ir simbols: realitāte esam mēs”. “Pirms piecsimt gadiem jūsu dibinātāji veltīja savu dzīvi nevis ķieģeļu un marmora būvlaukumam, bet gan dzīviem akmeņiem (sal. 1 Pēt 2, 4-5), Baznīcai ar lielo “B”, Kristus līgavai, Dieva tautai un Kunga mistiskajai miesai (sal. Dogmatiskā konstitūcija Lumen Gentium, 6-9).”
Francisks aicināja visu teatīņu saimi ar prieku iet atjaunošanās, sadraudzības un kalpošanas ceļu, sekojot svētā Gaetāna piemēram. “Es pateicos jums par darbu, ko jūs darāt. Es svētīju jūs un lūdzos par jums! Un lūdzu, lūdzieties arī par mani,” noslēgumā sacīja Romas bīskaps.
Atzīmējot 500. gadadienu kopš reliģiskā institūta dibināšanas, 28. augustā no Hamrunas draudzes baznīcas Maltā uz Sant'Andrea della Valle baziliku Romā tika pārvesta liela svētā Gaetāna Tjēna statuja. Ceturtdien, 12. septembrī, tā svinīgā procesijā tika ienesta Svētā Pētera bazilikā un novietota altāra kreisajā pusē.
Maltas tēlnieka Karlo Darmanina, kurš to pabeidza 1885. gadā, no papjēmašē darinātā statuja attēlo mistisku vīziju, kas tika piedzīvota 1517. gadā un kuras laikā Jaunava Marija ielika svētā Gaetāna rokās jaundzimušo Jēzu. Pirmo reizi savā gandrīz 140 gadus ilgajā pastāvēšanas vēsturē statuja tika izvesta ārpus Maltas, kur svētais tiek ļoti godināts. 14. septembrī tā atgriezās Sant'Andrea della Valle bazilikā, un 30. septembrī tiks pārvesta atpakaļ uz Hamrunu.
