Pāvests: medijiem jāveicina iekļaušana, dialogs un miers
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētais tēvs iesāka savu uzrunu ar svētā Pāvila pamudinājumu, ko lasām šīs dienas lasījumā: “Tātad stāviet stingri, apjozuši savus gurnus ar patiesību un ieģērbušies taisnības bruņās, un kājas apāvuši ar gatavību sludināt miera Evaņģēliju” (Ef 6, 14-15). Tā varētu būt arī laba komunikāciju jomas pārstāvja identitātes iezīme – viņš sacīja.
Vēršoties pie aptuveni 300 Vatikāna mediju darbiniekiem no dažādām pasaules valstīm, Francisks norādīja, ka viņu aicinājums ir misija, un mudināja tos komunicēt ne tikai ar savu darbu, radošumu, izmantojot modernās tehnoloģijas, bet jo īpaši ar savu sirdi. “Jūs esat aicināti veikt cēlu un aizraujošu uzdevumu: būvēt tiltus, kad tik daudzi ceļ mūrus, ideoloģiju mūrus”, sacīja pāvests, “veicināt sadraudzību, kad tik daudzi kurina šķelšanos; iesaistīties mūsu laika dramatiskajos notikumos, kad tik daudzi dod priekšroku vienaldzībai. Un šī vienaldzības kultūra, šī «roku mazgāšanas» kultūra: «Tas uz mani neattiecas. Lai paši tiek galā» ... Tas tik ļoti sāp!”
Francisks atgādināja, ka radošums, “gudra” tehnoloģiju izmantošana, taču jo īpaši sirds ir Vatikāna komunikācijas darbinieku pamata instrumenti, lai Dieva mīlestība atbalsotos ikvienā kopienas dzīves izpausmē, tālu no politiskām vai korporatīvām shēmām.
Pāvests arī pieskārās ekonomiskajām grūtībām un nepieciešamībai samazināt izdevumus: “Es gribētu jums pateikt, ka mums vēl vajadzētu būt nedaudz disciplinētākiem naudas lietās. Jums jāmeklē veidi, kā vairāk ietaupīt, un jāmeklē citi līdzekļi, jo Svētais Krēsls nevar turpināt jums palīdzēt kā tagad. Es zinu, ka tā ir slikta ziņa, bet tā ir laba ziņa, jo tā iekustina jūsu visu radošumu.”
Tomēr pamatā tam visam ir “sapnis”: sapnis par komunikāciju, kas savieno “cilvēkus un kultūru”, kas atspoguļo un novērtē “katru pasaules nostūri”. “Tāpēc es priecājos uzzināt,” teica Romas bīskaps, “ka jūs esat cītīgi strādājuši, lai paplašinātu piedāvājumu ar vairāk nekā piecdesmit valodām, kurās Vatikāna mediji komunicē, pievienojot lingala, mongoļu un kannada valodas”.
Francisks aicināja Svētā Krēsla Komunikācijas dikastērija darbiniekus iziet, uzdrīkstēties, riskēt vairāk, mazliet atteikties no sevis, lai atbrīvotu vietu otram un godīgi, kompetenti un aizrautīgi atspoguļotu realitāti. Viņš sacīja:
“Es sapņoju par to, lai saziņa norisinātos no sirds uz sirdi, lai mēs ļautu sevi iesaistīt visam, kas ir cilvēcīgs, ļautu sevi ievainot drāmām, kādas izdzīvo tik daudzi mūsu brāļi un māsas. (...) Es sapņoju par komunikāciju, kas prot iet tālāk par saukļiem un vērš iedegtus prožektorus uz nabadzīgajiem, pēdējiem, migrantiem, kara upuriem; komunikāciju, kas veicina iekļaušanu, dialogu, miera meklējumus.”
Izaicinājums ir arī jaunie digitālās pasaules izteiksmes veidi un ceļi – turpināja pāvests. Mediju darbiniekiem nav jābaidās no pārmaiņām, ja vien ar to netiek banalizēts vai “aizstāts” ar virtuālām attiecībām īstu, reālu cilvēcisko attiecību skaistums, attiecību, kas tiek veidotas evaņģēliskā stilā. “Palīdziet man, lūdzu, darīt zināmu Jēzus Sirdi pasaulei caur līdzjūtību pret šo ievainoto zemi. (...) Palīdziet man ar komunikāciju, kas ir kopības instruments”, aicināja Francisks.
Visbeidzot, cerība bija pēdējais, bet ne mazāk svarīgs aspekts, kam savā uzrunā pievērsās Svētais tēvs. “Neskatoties uz to, ka pasauli ir satricinājusi briesmīga vardarbība”, viņš sacīja, “mēs, kristieši, protam raudzīties uz daudzām cerības liesmām,” uz visu, kas ir labs. Tādēļ tieši cerība un ticība ir tie tikumi, par kuriem kristīgie mediji tiek aicināti liecināt mūsdienu pasaulē, īpaši ņemot vērā gaidāmo Jubileju. Noslēgumā Svētais tēvs īpaši apsveica dikastērija darbinieci Gloriju Fontanu, kurai šī bija pēdējā darba diena pēc 48 šajā institūcijā nostrādātiem gadiem.