Francisks: "Arī šodien daudzām zemēm ir nepieciešami migranti"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Apgalvojis, ka migranti ir cerības skolotāji, Horhe Mario Bergoljo atcerējās dzīvi vecāku mājās Argentīnā, kur ieceļotāji vadījās pēc pārliecības, ka viņiem ir jādod savs ieguldījums šīs zemes attīstībā. “Migranti dodas ceļā, lai “savu dienišķo maizi rastu citviet”, kā savulaik ir teicis svētais Džovanni Skalabrini, un nepadodas arī tad, ja viss šķiet vērsts pret viņiem. Viņu uzcītība, ko bieži vien vada mīlestība, uz dzimtenē palikušajām ģimenēm, daudz ko māca, jo īpaši jums, kas esat “migranti starp migrantiem”,” teica pāvests misionāru kongregācijas locekļiem.
Svētais tēvs atzīmēja, ka caur tikšanās, dialoga, Kristus pieņemšanas svešiniekā dinamiku, misionāri aug kopā ar tiem, kuriem kalpo. “Nākotnes meklējumos, kas vada migrantu, izpaužas nepieciešamība pēc pestīšanas, kas mums visiem ir kopīga, neraugoties uz rasu un dzīves apstākļu atšķirībām,” atgādināja pāvests. Viņš precizēja, ka “ceļojums”, ja tas tiek pareizi saprasts un izdzīvots, pat sāpēs var kļūt par vērtīgu ticības un cilvēcības skolu gan tam, kurš palīdz, gan arī tam, kuram tiek palīdzēts. Francisks aicināja neaizmirst, ka pestīšanas vēsture ir migrantu un ceļojošo tautu vēsture.
Par to atgādinājis, pāvests pārgāja pie otra aspekta – pie “pastorālajām rūpēm par cerību”. Francisks norādīja, ka pateicoties atbilstošam atbalstam, migrācija var kļūt par izaugsmes iespēju visiem, savukārt, tad, ja tiek dzīvota vientulībā un pamestībā, tā var ievirzīties deģenerējošā gultnē ar zaudētām saknēm, vērtību un nākotnes perspektīvu krīzi, kas var novest pie ticības zuduma un izmisuma. “Migrants ir jāpieņem, jāpavada, jāveicina viņa cilvēciskā cieņa un viņš ir jāintegrē,” atkārtoja pāvests. Lai nezaudētu spēkus un varētu turpināt uzsākto ceļu, ir nepieciešams kāds, kurš par viņu parūpējas, tajā skaitā garīgi un psiholoģiski.
“Arī šodien daudzām zemēm ir nepieciešami migranti,” teica Francisks. “Itālijai nav bērnu, nav bērnu. Vidējais vecums ir 46 gadi. Itālijai ir nepieciešami migranti un tai tie ir jāpieņem, jāpavada, jāveicina viņu cieņa un jāintegrē. Mums ir jāsaka šī patiesība.” To pateicis, pāvests pārgāja pie trešā, ar migrāciju saistītā aspekta – pie tuvākmīlestības.
Gatavojoties 1900. gada Jubilejai, svētais Džovanni Skalabrini ir sacījis: “Pasaule vaid zem lielo nelaimju smaguma”. “Tie ir smagi vārdi, kas, diemžēl, arī šodien skan aktuāli. Arī mūsu dienās, tie, kuri dodas ceļā, bieži to dara traģisku un netaisnīgu iemeslu dēļ – iespēju, demokrātijas, nākotnes trūkuma, vai kara scenāriju dēļ,” teica Romas bīskaps. Viņš piebilda, ka situāciju vēl vairāk sāpīgu dara bagāto zemju aizvērtība. Tajos, kuri klauvē pie šo zemju durvīm, tās saskata draudus savai labklājībai.
Pāvests atgādināja, ka Bībelē ir aprakstīts viens no Jubilejas likumiem, proti, zemes atdošana tam, kurš to bija pazaudējis. Šodien, saskaņā ar Svētā tēva ierosinājumu, šāds taisnības akts varētu konkretizēties citādā kontekstā – tuvākmīlestībā, kas neatkarīgi no rases, vai izcelsmes vietas, centrā liek cilvēku, viņa tiesības un cieņu, pārvarot stereotipus un otrā saskatot vienīgu, sakrālu, neaizskaramu un dārgu Dieva dāvanu priekš visiem.
Francisks izteica gandarījumu, ka svētā Džovanni Skalabrini harizma joprojām ir dzīva Baznīcā, par ko liecina daudzi jaunieši no dažādām pasaules zemēm. “Esiet pateicīgi Kungam par saņemto paaicinājumu,” rosināja pāvests skalabriniešu kongregācijas misionārus. Viņš aicināja neaizmirst lūgšanu un Svētā Sakramenta adorāciju. Pirms dot savu apustulisko svētību, Francisks pastāstīja, ka no skalabriniešu vidus vienu ir izvēlējies iecelt kardināla kārtā. Patiesībā viņš tika izvēlēts jau agrāk, bet toreiz atteicās, taču gaidāmajā Konsistorijā, paklausības dēļ, ir piekritis saņemt kardināla purpuru. “Uztveriet to par lielu cieņas apliecinājumu,” teica pāvests kongregācijai, kura nododas migrantu aprūpei.
