Pāvests aicina Baznīcu atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu

Jānis Evertovskis - Vatikāns

“Mēs esam šeit kā Tēva žēlsirdības ubagotāji, lūdzot piedošanu”, savas pārdomas iesāka pāvests. Viņš atgādināja, ka Baznīca vienmēr ir garā nabadzīgo un grēcinieku, kas meklē piedošanu, Baznīca, un ne tikai taisno un svēto Baznīca. Tā ir taisno un svēto, kas atzīst sevi par nabagiem un grēciniekiem, Baznīca.

“Es gribēju uzrakstīt piedošanas lūgumus, kurus nolasīja daži kardināli, jo bija nepieciešams nosaukt mūsu lielos grēkus vārdā”, sacīja Svētais tēvs.

“Grēks vienmēr ievaino attiecības: attiecības ar Dievu un attiecības ar brāļiem un māsām”, viņš uzsvēra 2500 cilvēku klātbūtnē. “Neviens nevar izglābties vienatnē”, taču tikpat patiess ir fakts, ka “viena cilvēka grēks ietekmē daudzus: tāpat kā viss ir saistīts labajā, viss ir saistīts arī ļaunajā”.

Baznīcas ticība un sludināšana, kas ir tās būtība, vienmēr ir saistīta ar attiecībām, un “tikai dziedinot slimās attiecības, mēs varam kļūt par sinodālu Baznīcu”. Kā mēs varam būt ticami misijā, ja neatzīstam savas kļūdas un nenoliecamies, lai apkoptu brūces, ko esam radījuši ar saviem grēkiem? – jautāja pāvests.

Brūču dziedināšana sākas ar sava grēka atzīšanu.

Līdzībā no Lūkasa evaņģēlija dzirdam stāstu par diviem vīriem - farizeju un muitnieku, kuri abi dodas uz templi, lai lūgtos. “Viens stāv ar augstu paceltu galvu, otrs paliek aizmugurē, nolaidis acis. Farizejs piepilda arēnu ar savu stalto augumu, kas piesaista skatienus, un uzspiež sevi kā paraugu. Šādā veidā viņš uzdodas, ka lūdzas, bet patiesībā viņš slavē pats sevi, iluzoriskā pašpārliecinātībā maskēdams savas vājības”.

“Ko viņš sagaida no Dieva? Viņš gaida atlīdzību par saviem nopelniem, un tādējādi viņš liedz sev iespēju piedzīvot pārsteidzošo pestīšanas dāvanu, kas tiek dāvāta par brīvu. Viņš rada sev dievu, kurš nevarētu izdarīt neko citu kā tikai parakstīt apliecību par viņa paša iedomāto pilnību. Viņa ego nedod vietu nekam un nevienam, pat ne Dievam”, skaidroja Francisks.

Cik gan bieži Baznīcā mēs šādi rīkojamies? – turpinājumā jautāja pāvests. Cik reižu mēs paši aizņemam visu vietu ar saviem vārdiem, spriedumiem, tituliem, pārliecību, ka tikai mums ir nopelni? Un šādā veidā mēs turpinām to, kas notika, kad Jāzeps un Marija, un Dieva Dēls viņas miesās klauvēja pie durvīm, gaidot viesmīlību. Jēzus piedzima silītē, jo, kā stāsta evaņģēlijs, “viņiem nebija mājvietas” (Lk 2, 7).

“Mēs visi šodien esam kā muitnieks, mūsu acis ir nolaistas un mēs kaunamies par saviem grēkiem”, teica Svētais tēvs. “Tāpat kā viņš, mēs paliekam aizmugurē, atbrīvojot vietu, ko aizņem iedomība, liekulība un lepnība. Mēs nevaram piesaukt Dieva vārdu, nelūdzot piedošanu saviem brāļiem un māsām, zemei un visai radībai”.

Un kā gan mēs varētu būt sinodāla Baznīca bez izlīgšanas? Kā mēs varētu apgalvot, ka gribam iet kopā, nesaņemot piedošanu un nepiedodot, piedošanu, kas atjauno kopību Kristū?

Piedošana, kas tiek lūgta un dāvāta, nes jaunu saskaņu, kurā atšķirības nav pretrunā, un vilks un jērs var dzīvot kopā (sal. Isaja 11, 6).

Ļaunuma un nevainīgo cilvēku ciešanu priekšā mēs jautājam: kur Tu esi, Kungs? “Taču šis jautājums mums ir jāadresē arī sev,” atgādināja pāvests, “un mums ir jājautā sev par savu atbildību, kādu nesam, kad nespējam apturēt ļaunumu ar labo”.

“Mēs nevaram cerēt, ka atrisināsim konfliktus, veicinot vardarbību, kas kļūst arvien briesmīgāka, ka iemantosim atpestīšanu, radot sāpes, ka izglābsim sevi ar citu nāvi. Kā mēs varam tiekties pēc laimes uz savu brāļu un māsu nelaimes rēķina?”

Sinodes asamblejas priekšvakarā atzīšanās ir iespēja atjaunot savu kļūdu un grēku sagrauto uzticēšanos Baznīcai, un sākt dziedēt brūces, kas nepārstāj asiņot, salaužot “ļaunuma važas” (Isaja 58, 6) – norādīja Francisks.

To mēs teiksim Adsumus lūgšanā, ar kuru rīt ievadīsim Sinodes atklāšanas liturģiskās svinības: “Mēs esam sava grēka nastas nospiesti”. Mēs nevēlamies, lai šī nasta palēninātu Dieva Valstības ceļojumu vēsturē.

Mēs esam paveikuši savu daļu, pat pieļaujot kļūdas. Mēs turpinām misiju, cik vien spējam, bet tagad mēs vēršamies pie jums, jaunieši, kas gaidāt no mums liecību, lūdzot piedošanu arī jums, ja neesam bijuši ticami liecinieki.

Romas bīskaps piebilda, ka misiju aizbildnes svētās Terēzes no Bērna Jēzus liturģiskās piemiņas dienā īpaši lūdzam viņas aizbildniecību.

Pēc pāvesta uzrunas sekoja īss klusuma brīdis. Pēc tam visi klātesošie piecēlās kājās un nolieca galvu. Francisks lūdzās:

Tēvs, mēs esam šeit sapulcējušies, apzinoties, ka mums ir nepieciešams Tavs mīlošais skatiens. Mūsu rokas ir tukšas, mēs varam saņemt tikai tik daudz, cik Tu vari mums dot. Mēs lūdzam piedošanu par visiem saviem grēkiem, palīdzi mums atjaunot Tavu tēlu, ko esam izkropļojuši ar savu neticību. Kaunoties, mēs lūdzam piedošanu tiem, kurus ievainojām ar saviem grēkiem. Dāvā mums drosmi patiesi nožēlot, lai mēs atgrieztos. Mēs to lūdzam, piesaucot Svēto Garu, lai Viņš piepilda ar Savu Žēlastību sirdis, ko Tu esi radījis Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Mēs visi lūdzam piedošanu, visi esam grēcinieki, tomēr mēs visi ceram uz Tavu mīlestību, Kungs. Āmen.