Iestiprināšana – sākums aktīvai iesaistei Baznīcas dzīvē
Pāvesta katehēzes pilnais teksts (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons):
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Šodien turpinām pārdomas par Svētā Gara klātbūtni un darbību Baznīcas dzīvē caur sakramentiem.
Svētā Gara svētdarošā darbība nonāk pie mums galvenokārt divos veidos: caur Dieva Vārdu un sakramentiem. Un starp visiem sakramentiem ir viens, kas pēc apzīmējuma jau ir Svētā Gara sakraments, un par to arī vēlos runāt šodien. Runa ir par Svaidīšanu jeb Iestiprināšanu.
Jaunajā Derībā vēl bez kristības ar ūdeni, tiek minēts arī cits rits, proti, roku uzlikšana, kas redzamā un harizmātiskā veidā nodod Svēto Garu, kas izpaužas ar līdzīgu efektu kā apustuļiem Vasarsvētku dienā. Apustuļu darbi šajā sakarā atklāj kādu nozīmīgu epizodi. Uzzinājuši, ka Samārijā daži ir pieņēmuši Dieva vārdu, no Jeruzālemes tiek sūtīti Pēteris un Jānis. “Viņi atnāca – teikts tekstā – un lūdzās par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu; jo tas vēl nebija nonācis ne pār vienu no viņiem, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas un tie saņēma Svēto Garu” (Apd 8,14-17).
Tam jāpievieno tas, ko svētais Pāvils raksta Otrajā Vēstulē korintiešiem: “Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, ir Dievs. Viņš mūs ir arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs (1,21-22)”. Tēma par Svēto Garu kā “karalisku zīmogu”, ar kuru Kristus apzīmē savas avis, ir pamatā mācībai par “neizdzēšamo zīmogu”, kas tiek piešķirts ar šo ritu.
Laika gaitā svaidīšanas ar eļļām rits izveidojās par atsevišķu sakramentu, dažādos laikos un Baznīcas ritos pieņemot atšķirīgu formu un saturu. Šis nav tas brīdis, lai iztirzātu šo diezgan sarežģīto vēsturi. Tas, ko Baznīca saprot ar Iestiprināšanas sakramentu, manuprāt, vienkāršā un skaidrā veidā ir uzrakstīts pieaugušajiem domātajā Itālijas Bīskapu konferences katehismā.
Tajā teikts: “Iestiprināšana katram ticīgajam ir tas, kas visai Baznīcai bija Vasarsvētki. […] Tā nostiprina Kristībā saņemto iekļaušanu Kristū un Baznīcā, kā arī iesvētīšanu pravietiskajai, karaliskajai un priesteriskajai misijai. Tā dāvā Svētā Gara dāvanu bagātību […]. Ja tātad Kristība ir atdzimšanas sakraments, tad Iestiprināšana ir sakraments, kas veicina augšanu. Tas ir arī liecināšanas sakraments, jo liecība ir cieši saistīta ar kristīgās dzīves briedumu.” [1]
Problēma ir panākt to, lai Iestiprināšanas sakraments praksē netiktu reducēts uz “pēdējo svaidīšanu”, proti “atvadīšanās” no Baznīcas sakramentu. Saka, ka tas ir “atvadīšanās sakraments”, jo tiklīdz jaunieši to saņem, tā aiziet, un atgriežas pēc tam, lai saņemtu Laulības sakramentu. Tā saka cilvēki. Taču mums ir jāpanāk, lai šis sakraments būtu sākums aktīvai iesaistei Baznīcas dzīvē. Tas var likties nesasniedzams mērķis, redzot situāciju, kāda ir zināmā mērā izplatīta visā Baznīcā, tomēr tādēļ mēs nevaram no šī mērķa atteikties. Tas var nebūt tā visiem iestiprinātajiem – jauniešiem vai pieaugušajiem, bet ir svarīgi, lai šo mērķi sasniegtu vismaz daži, kas pēc tam kļūs par kopienas dzīves vadītājiem.
Šī mērķa sasniegšanai var būt noderīgi, ka gatavoties sakramenta saņemšanai palīdzētu ticīgie laji, kuri ir personīgi satikuši Kristu un patiesi piedzīvojuši Svēto Garu. Daži liecina, ka to piedzīvojuši, uzplaukstot sevī Iestiprināšanas sakramentam, ko tie saņēmuši kā jaunieši.
Bet tas neattiecas vienīgi uz iestiprināšanas kandidātiem; tas attiecas uz mums visiem un ikvienā brīdī. Kopā ar iestiprināšanu un svaidīšanu esam saņēmuši, kā apliecina Apustulis, arī Gara ķīlu, kas citviet tiek sauktas par “Gara pirmajiem augļiem” (Rm 8,23). Mums “jātērē” šī ķīla, jābauda šie augļi, nevis jāaprok zemē saņemtās harizmas un talanti.
Svētais Pāvils mudināja mācekli Timoteju “atdzīvināt Dieva dāvanu, ko saņēma caur roku uzlikšanu” (2 Tim 1,6), un izmantotais vārds raisa asociācijas ar kādu, kurš pūš uz uguns, lai atdzīvinātu tās liesmu. Lūk, labs mērķis Jubilejas gadam! Novākt pieraduma un kūtruma pelnus, kļūt kā olimpiskās lāpas nesējiem, kas nes Svētā Gara uguni. Lai Gars mums palīdz kādu soli spert šajā virzienā!
[1] La verità vi farà liberi. Catechismo degli adulti. Libreria Editrice Vaticana 1995, p. 324.
