Izdots Motu proprio "Patiesais skaistums" par Romas diecēzi
Inese Šteinerte - Vatikāns
Dokuments ir izdots 1. oktobrī. Romas bīskaps skaidro, ka gaidāmās Jubilejas priekšā, ir radusies nepieciešamība pārskatīt pastorālo aprūpi mūžīgās pilsētas teritorijā. To prasa laikmeta pārmaiņas, lai izveidotu dinamiskāku vīziju starp centru un perifērijām. Teritoriālā iedalījuma pārveidošana aizņems dažus mēnešus.
Motu proprio tiek atzīmēts, ka Romas vēsturiskais centrs, kas ir “liela svētnīca zem atklātas debess”, ir kļuvis aizvien izolētāks un riskē kļūt vienīgi par muzeju un mazāk par vietu, kurā spēj “izpausties un izplatīties viss Romas svētums”. Turpretim perifērijas ir saņēmušas mazāk uzmanības un rūpju no Komūnas, jeb pilsētvaldes puses. Tās bieži tiek uztvertas kā mazāk spējīgas sniegt atbilstošus pakalpojumus. Tātad, no vienas puses, ir notikusi centra pakāpeniska iztukšošanās no iedzīvotājiem, to aizņēmuši pārsvarā tūristi un komersanti. Pastorālā darbība šādā situācijā ir sarukusi. Gluži citāda aina ir perifērijās, kur draudzes kalpo par nozīmīgu atbalsta punktu.
Turpmāk, līdz ar Motu proprio “Patiesības skaistums” iedzīvināšanu, Romas diecēze būs uztverama kā viens vienīgs centrs, kas plešas uz četrām debess pusēm. Pāvests precizē, ka “nojaukt” Centra sektora robežas, nenozīmē šo sektoru slēgt, bet tieši pretēji, tas kļūs atvērts. Francisks novēl, lai tiktu klīdināta spriedze, kas laika gaitā ir iesakņojusies vēsturiskā centra un perifēriju sociālajā un ekleziālajā uztverē.
Sastādot “Motu proprio”, pāvests ir iedvesmojies no četriem Baznīcas Sociālās mācības principiem. Viņš tos vairākkārt pieminēja arī sava nesenā apustuliskā ceļojuma pa Luksemburgu un Beļģiju laikā. “Ja Baznīcas gani neapzinās, ka laikmeta pārmaiņas prasa pārveidot arī sakramentālos un pastorālos ritmus, pastāv risks palikt steriliem,” norāda Francisks. Viņš aicina “ievērot ritmus, kas ir raksturīgi Dieva tautai, kura dzīvo kādā noteiktā draudzes teritorijā, kā arī laikus, kas atbilst ģimenes laikiem.” Pāvests piebilst, ka Romas diecēzes Centra sektora ietilpināšana citos diecēzes sektoros, nozīmē padarīt tos līdzdalīgus Romas kristietības vēsturē. Konkrētā veidā tas nozīmē, ka šo sektoru sanāksmes, svinības, tikšanās var bagātināties ar senajām vietām, kas uzskatāmā veidā atklāj saknes, uz kurām balstās Romas kristiešu identitāte.
Pētera pēctecis atzīmē, ka “laiks ir pārāks par telpu”, tāpēc gatavošanās 2025. gada Jubilejai Romas draudzēm nedrīkst aprobežoties ar svētceļnieku uzskaitījumu, bet ir jāsajūtas par vēstures daļu, kas ir piepildīta ar gaismu un skaistumu. Tāpēc ir jābūt gataviem dalīties šajā skaistumā visdziļākajā šī vārda nozīmē. Pāvests raksta, ka “Jubilejas durvīm, pirms kļūt par tikšanās iespēju ar svētceļniekiem no visas pasaules, ir jākļūst par pašu romiešu svētceļojuma mērķi”.
Romas bīskaps uzskaita dažas svētceļojuma vietas un iniciatīvas, to skaitā “Marijas kronīti”, kas ietver vairāku Romas svētvietu apmeklējumu, “Septiņas baznīcas”, sekojot svētā Filipa Neri pēdās, Romas katakombas, Verano kapsētu mirušajiem veltītajā novembra mēnesī, Spānijas laukumu un Dievmātes kolonnu Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos, svētceļojumu pie Jēzus Bērna silītes Santa Maria Maggiore bazilikā Ziemassvētku laikā, seno Staciju apmeklējumu Lielajā Gavēnī, Svētās Kāpnes un Jeruzalemes Svētā Krusta baziliku Lielajā nedēļā, daudzu mariānisko ikonu iepazīšanu maija un oktobra mēnešos.
“Jo vairāk parūpēsimies par vājākajiem, jo skaistāki kļūsim,” raksta pāvests. Pakavējoties pie skaistuma nozīmes, viņš apgalvo, ka “skaistums izglābs pasauli tikai tad, kad Baznīca spēs izglābt skaistumu – izglābt no nepatiesa progresa ideoloģiskajām manipulācijām un no pakļaušanās patēriņam un ekonomikai, kas bieži to reducē līdz “glaimojošam spogulītim”, vai šķietamai labklājībai.
Runājot par Romas pilsētu un Baznīcu tajā, pāvests izmanto mātišķības jēdzienu. Viņš raksta, ka “visa pilsēta, ne tikai tās vēsturiskais centrs, ir konkrēta Baznīcas mātišķības izpausme”. Svētais tēvs vienlaikus atzīmē, ka otra skaistuma izpausme ir trauslums. Francisks pateicas daudzajiem darbiniekiem un brīvprātīgajiem, kas patiesā evaņģēliskā garā Romu, jo īpaši tās vēsturisko centru, ir padarījuši par iejūtīgu pret vājākajiem. Pāvests piemin dažādas apvienības, konfraternitātes un citas realitātes, kuras lielu uzmanību veltī vājāko aprūpei. Šajā ziņā viņš ir nominējis īpašo episkopālo vikāru, kuram uzticēta atbildība par šīm realitātēm.
Motu proprio noslēgumā Romas bīskaps norāda, ka “šodien vairs nav jēgas vairot dažādas subkultūras, kuras, tā vietā, lai stiprinātu diecezālo vienotību, bieži vien ved pie konfliktiem. Francisks brīdina, ka “reducēt draudzi uz sava veida mikrokosmosu, nozīmē grēkot pret diecēzes vienotību un kopību”. Tas tiek attiecināts uz visām realitātēm un ekleziālajām kustībām, kuras vēlas tērēt enerģiju, nospraužot robežas un atšķirības. “Roma ir vienīgā lielā māja, kurā visiem, romiešiem un pārējiem, ir jājūtas “mājās”, jājūtas būt pieņemtiem kā svētceļniekiem,” raksta pāvests. Rezumējot, viņš norāda, ka “Baznīcas sinodālajam dinamismam ir jāļauj ērti izpausties iekš viena pamatīga ietvara, kas ir partikulārā Baznīca, šajā gadījumā, diecēze”. “Ir jāiet tālāk par elitārām un egoistiskām vajadzībām celt nošķirtības un kontrastu mūrus,” teikts dokumentā. Tiek norādīts, ka Romas diecēzes atbilde ir “mest tiltus”, “pa kuriem var brīvi pārvietoties ekleziālā kopiena, kas katru un visus kopā dara par piederīgiem Augšāmcēlušajam Kristum un Viņa Baznīcai.”
