Ticība mūs atbrīvo no šausmīgās domas, ka viss beidzas ar nāvi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tā kā Pāvila VI zālē, Vatikānā, turpinās Sinodes darbs, tad, neraugoties uz diezgan drūmajiem laikapstākļiem, pāvesta vadītā vispārējā audience šoreiz notika Svētā Pētera laukumā. Pamatojoties uz svētā Jāņa evaņģēlija lasījumu (sal. Jņ 14, 15-17), Francisks skaidroja, kādā veidā Svētais Gars ir klātesošs un darbojas Baznīcas dzīvē. Kad mēs Svētās Mises laikā sakām “Es ticu uz Svēto Garu”, mēs apliecinām, ka Gars ir Dievs. Svētais Gars ir dievišķās Trīsvienības trešā persona. Romas bīskaps norādīja, ka šī ticība ir jākopj arī tiem, kuriem bieži vien ne savas vainas dēļ tās pietrūkst un kuri nespēj saskatīt savai dzīvei jēgu. Svētais Gars ir “dzīvinātājs”, proti, tas, kurš dod dzīvību.
Seko pāvesta katehēzes pilnais teksts (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons):
Dārgie brāļi un māsas, labrīt!
Šodienas katehēzē mēs no tēmas par to, ko Svētais Gars ir mums atklājis Svētajos Rakstos pāriesim pie tā, kādā veidā Viņš ir klātesošs un darbojas Baznīcas dzīvē, mūsu kristīgajā dzīvē.
Pirmajos trīs gadsimtos Baznīca nejuta vajadzību sniegt skaidru formulējumu savai ticībai uz Svēto Garu. Piemēram, Baznīcas senākajā ticības apliecībā, tā sauktajā Apustuļu simbolā, pēc pasludināšanas: “Es ticu uz Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu, Viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kurš ir dzimis, nomiris, nokāpis ellē, augšāmcēlies no miroņiem un uzkāpis debesīs”, piebilst: “Es ticu uz Svēto Garu”, bez jebkādiem precizējumiem.
Tās bija herēzijas, kuras spieda Baznīcu definēt tās ticību. Kad šis process sākās – ar Sv. Atanāziju ceturtajā gadsimtā – tieši piedzīvojot svētdarošo un dievišķojošo Svētā Gara darbību, Baznīca nonāca pie pārliecības par Viņa pilnīgo dievišķumu. Tas notika Konstantinopoles Ekumēniskajā Koncilā 381. gadā, kurā tika definēta Svētā Gara dievišķība ar labi zināmajiem vārdiem, kurus turpinām atkārtot Credo arī šodien: “Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un atdzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu tiek līdzīgi pielūgts un slavēts, kas ir runājis caur praviešiem”.
Teikt, ka Svētais Gars “ir Kungs” bija tas pats, kas teikt, ka Viņš piedalās tajā pašā Dieva “valdīšanā”, viņš pieder Radītāja pasaulei, nevis radībām. Visspēcīgākais apliecinājums ir tas, ka Viņam pienākas tāda pati pielūgsme un slava kā Tēvam un Dēlam. Šis arguments par vienādo cieņu bija tuvs Svētajam Bazīlijam Lielajam, kurš bija galvenais šīs formulas veidotājs: Svētais Gars ir Kungs, Viņš ir Dievs.
Koncila definīcija nebija noslēguma, bet gan sākuma punkts. Jo patiesi, kad vēsturiskie iemesli, kas bija kavējuši precīzāku apliecinājumu Svētā Gara dievišķībai tika pārvarēti, tas tika ar pārliecību pasludināts Baznīcas liturģijā un teoloģijā. Svētais Gregors no Nazianses pēc Koncila bez vilcināšanās apgalvoja: “Vai Svētais Gars ir Dievs? Nešaubīgi! Vai Viņam ir tāda pati daba kā Dievam? Jā, ja Viņš ir patiess Dievs” (Oratio 31,5.10).
Ko šī ticības patiesība, kuru mēs katru svētdienu apliecinām Misē saka mums, ticīgajiem šodien? Vai es ticu uz Svēto Garu? Pagātnē lielāka uzmanība tika pievērsta tam, ka Svētais Gars “iziet no Tēva”. Latīņu Baznīca drīz papildināja šo apgalvojumu, pievienojot Ticības simbolam Misē, ka Svētais Gars iziet “arī no Dēla”. Tā kā latīņu valodā šis izteikums “un Dēla” skan ‘Filioque’, tas bija par iemeslu disputam, kurš tika saukts šajā vārdā un kurš bija par tik daudzu strīdu un šķelšanās iemeslu (vai ieganstu) starp Austrumu un Rietumu Baznīcām. Šis noteikti nav brīdis, lai par to runātu plašāk, pie kam dialoga gaisotnē, kas pastāv starp abām Baznīcām, šis jautājums ir zaudējis savu pagātnes asumu, un var cerēt, ka tiks sasniegta pilnīga abpusēja pieņemšana, tam kļūstot par vienu no galvenajām “samierinātajām atšķirībām”. Man patīk šādi teikt: “Samierinātās atšķirības”. Starp kristiešiem ir daudz atšķirību: viens ir no vienas skolas, otrs no citas; tas ir protestants, tas… Svarīgi, lai šīs atšķirības būtu samierinātas, ejot visiem kopā mīlestībā.
Pārvarot šo klupšanas akmeni, šodien mēs varam novērtēt mums vissvarīgāko patiesību, kas pasludināta ticības apliecinājumā, proti, ka Svētais Gars ir “dzīvinošs”, “atdzīvinātājs”. Pajautāsim sev: kādu dzīvību Svētais Gars dod? Iesākumā, pie radīšanas, Dieva dvaša dāvā Ādamam dabisko dzīvību; tēls no dubļiem kļūst par “dzīvu radījumu” (sal. Rad 2,7). Tagad, pie jaunās radīšanas, Svētais Gars ir tas, kurš dod jaunu dzīvi ticīgajiem, Kristus dzīvi, pārdabisku dzīvi kā Dieva bērniem. Pāvils var izsaukties: “Dzīvības gara likums Jēzū Kristū ir atbrīvojis mani no grēka un nāves likuma” (Rom 8,2).
Kas visā šajā ir tā labā un mierinošā vēsts mums? Tas, ka dzīve, kuru mums dod Svētais Gars ir mūžīgā dzīve! Ticība atbrīvo mūs no šausmīgās domas, ka viss beidzas šeit, ka nav nekādas izpirkšanas par tām ciešanām un netaisnību, kas valda virs zemes. Vēl kādi Apustuļa vārdi mums apliecina: “Ja tā Gars, kurš piecēla Jēzu no mirušajiem mājo jūsos, tas, kurš piecēla Jēzu Kristu no miroņiem, padarīs dzīvas arī jūsu mirstīgās miesas, caur Viņa Garu, kas mājo jūsos” (Rom 8,11). Mūsos mājo Gars. Viņš ir mūsos.
Veicināsim šo ticību arī tiem, kuri, bieži ne savas vainas dēļ, to nav saņēmuši un nespēj piešķirt dzīvei jēgu. Un neaizmirsīsim pateikties Viņam, kurš ar savu nāvi ieguva mums šo neizmērojamo dāvanu!
