Klajā nāk pāvesta Franciska enciklika "Dilexit nos"
Salvatore Černucio - Vatikāns
“Dilexit nos” būs ceturtā Horhes Mario Bergoljo enciklika. Pāvests to publicē vienā no dramatiskākajiem cilvēces brīžiem, kad pasaulē plosās kari, sociālā un ekonomiskā nelīdzsvarotība, neapturams patēriņš un pastāv risks, ka jaunās tehnoloģijas var izpostīt jau pašu cilvēka dabu. Ar enciklikas “Dilexit nos” (tulkojumā: “Viņš mūs ir mīlējis”) starpniecību Svētais tēvs aicina mūsdienu pasauli mainīt skatījumu, perspektīvu, mērķus un atgūt to, kas ir vissvarīgākais un visvajadzīgākais, proti, sirdi.
Enciklikas apakšvirsraksts saucas: “Encikliskā vēstule par Jēzus Kristus Sirds cilvēcisko un dievišķo mīlestību”. Jūnija mēnesī, ko Baznīca tradicionāli veltī Jēzus Vissvētās Sirds godināšanai, atklājot ticīgajiem, ka rudenī iznāks enciklika, pāvests izteica vēlēšanos, lai dokumenta teksts palīdzētu pārdomāt par “Kunga mīlestības aspektiem, kas varētu apgaismot ekleziālās atjaunotnes ceļu, kā arī, lai teiktu kaut ko nozīmīgu pasaulei, kas, šķiet, ir pazaudējusi sirdi”. Francisks paskaidroja, ka enciklikā būs savāktas “vērtīgas pārdomas no iepriekšējiem maģisteriālajiem tekstiem, kā arī no senās Svēto Rakstu vēstures, lai mūsdienu Baznīcai piedāvātu šo garīga skaistuma pilno kultu.”
Enciklika tiek publicēta laikā, kad no 2023. gada 27. decembra līdz 2025. gada 27. jūnijam tiek svinēta 350 gadu jubileja, kopš Jēzus Svētās Sirds pirmās parādīšanās svētajai Margaritai Marijai Alakokai 1673. gadā. Pirms trim ar pusi gadsimtiem, 27. decembrī, Jēzus parādījās 26 gadus jaunai franču klostermāsai, lai uzticētu viņai izšķirošo misiju izplatīt pasaulē Jēzus mīlestību uz cilvēkiem, jo īpaši grēciniekiem. Vīzijas Paralemonjālas klosterī Burgundijā turpinājās 17 gadu garumā ar Jēzus Sirdi tronī, ko apvija uguns liesmas un ērkšķu kronis, kas simbolizēja rētas, ko tajā cirtuši cilvēku grēki. Kristus jautāja māsai Margaritai, lai piektdiena pēc Viņa Miesas un Asiņu svētkiem, tātad 8 dienas vēlāk, tiktu veltīta Viņa Svētās Sirds svētku svinēšanai. Reliģiskajai šī misija nebija viegla, jo to apgrūtināja pārējo klostermāsu un klostera vadības nesapratne. Taču svētā Margarita Marija Alakoka nezaudēja drosmi. Visu savu dzīvi viņa veltīja tam, lai pasaule iepazītu Kristus mīlestību.
Var teikt, ka Jēzus Svētās Sirds svētki radās tieši uz Apgaismības laikmeta sliekšņa. Kā žurnālā “La Civiltà Cattolica” ir atzīmējis emeritētais patristikas profesors, jezuītu tēvs Enriko Kataneo, “Kristus Sirds garīgums bija līdzeklis pret izplatīto racionālistisko mentalitāti, kura vairoja ateistisko un entiklerikālo kultūru”. Ap šo godināšanu izraisījās sīvas debates, arī pašas Baznīcas iekšienē. Tās turpinājās līdz 1856. gadam, kad pāvests Pijs IX nolēma izplatīt Jēzus Svētās Sirds svētkus visā universālajā Baznīcā. Tātad, XIX gadsimtā kults guva ļoti strauju izplatību ar Jēzus Sirdij veltītu vīriešu un sieviešu kongregāciju, universitāro institūciju, oratoriju, kapelu rašanos un konsakrācijas aktiem.
1956. gadā, brīdī, kas Jēzus Sirds godināšana pārdzīvoja krīzi, tapa pāvesta Pija XII enciklika “Haurietis aquas”. Līdz ar to, pāvests vēlējās atdzīvināt kultu un aicināt Baznīcu labāk saprast un īstenot dažādas godināšanas formas, kas ir “maksimāli noderīgas” Baznīcas vajadzībām un kalpo par “pestīšanas zīmogu” mūsdienu pasaulei. Apritot 50 gadiem, kopš “Haurietis aquas” iznākšanas, pāvests Benedikts XVI savā vēstulē uzsvēra: “Šis Dieva mīlestības uz mums noslēpums nesastāda tikai Jēzus Sirds kulta un godināšanas saturu: tādā pašā veidā tas ir katra īsta garīguma un kristīgās godbijības saturs. Tāpēc ir svarīgi atzīmēt, ka šīs godināšanas pamats ir tikpat sens kā pati kristietība”.
Pāvests Francisks vienmēr ir izrādījis dziļu saikni ar Jēzus Svēto Sirdi, savienojot to jau ar pašu priesterisko misiju. 2016. gadā Priesteru Jubilejas noslēgums notika tieši Jēzus Svētās Sirds svētkos. Svētās Mises homīlijā pāvests aicināja priesterus, kuri no visas pasaules bija ieradušies Romā, savu sirdi, tāpat kā to darīja Labais Gans, pievērst pazudušajai avij, tam, kurš atrodas vistālāk, pārbīdot sirds epicentru ārpus sevis. Jubilejas ietvaros, pirmajā meditācijā par žēlsirdību, pāvests ieteica bīskapiem un priesteriem pārlasīt encikliku “Haurietis aquas”, jo “Kristus Sirds ir žēlsirdības sirds. Žēlsirdībai ir raksturīgi tas, ka tā nosmērē rokas, pieskaras, ķeras pie darba, vēlas saistīties ar citu … darbojas cita labā, dziedē viņa ievainojumu”.
Kā jau teikts, enciklika “Dilexit nos” ir pāvesta Franciska ceturtā enciklika. Pirmā, “Lumen fidei”, tika publicēta 2013. gada 29. jūnijā un kā viņš pats izteicās, uzrakstīta “ar četrām” rokām kopā ar Benediktu XVI; otrā enciklika “Laudato si” par vides krīzi un nepieciešamību rūpēties par radīto iznāca 2015. gada 24. maijā; trešā enciklika “Fratelli tutti” par brālīgumu un sociālo draudzību fragmentētajā pasaulē pie lasītājiem nonāca 2020. gada 3. oktobrī.
Encikliku “Dilexit nos” 24.oktobrī Vatikāna Preses zālē prezentēs Kjeti-Vasto arhibīskaps, teologs Bruno Forte un Evaņģēlija mācekļu kongregācijas ģenerālatbildīgā, māsa Antonella Frakkaro.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
